Gabriels vēsi paklanījās karalienei un aizgāja, ne vārda vairs nepateicis.
„Nu re, vēl viena ienaidniece, — viņš nodomāja, palicis viens. — Karaļa favorīte un karaļa sieva! Bet vēl arī varbūt karalis. Jāiet pie Diānas, ir laiks. Dod Dievs nepārnākt no viņas ar tik smagu sirdi, ar kādu es nācu no šīm divām velna mātītēm!"
XVI
Mīļotais vai brālis?
Kad Žasenta ieveda Gabrielu Diānas de Kastro istabā, kas ar karaļa meitas tiesībām dzīvoja Luvrā, Diāna savā meitenīgajā sirsnībā metās tam pretī, nemaz neslēpjot savu prieku. Viņa pastiepās, lai Gabriels tai noskūpsta pieri, bet viņš tai tikai paspieda roku.
— Beidzot taču, Gabriel! Cik nepacietīgi es jūs gaidīju, mans draugs. Pēdējās stundas es nezināju, ar ko lai dalos priekā, kas mani pārpilda. Es runāju pati ar sevi, smējos par savām iedomām… Bet lūk, kur jūs esat, Gabriel! Kas noticis, mans draugs? Kāpēc jūs izskatāties tik vēss, tik nopietns un noslēgts? Vai tā izpaužas jūsu mīlestība pret mani? Vai tā jūs izrādāt pateicību manam tēvam?
— Jūsu tēvam? Jā, parunāsim par jūsu tēvu, Diāna… Bet kas attiecas uz manu noslēgtību, tāds ir mans paradums — veiksmi sagaidīt ar bargu sejas' izteiksmi, jo man pret tās dāvanām ir visai liela neuzticība. Neesmu sevišķi liels laimes luteklis un no paša pieredzes esmu uzzinājis, cik daudz bēdu var slēpties tādā laimē!
— Es nezināju, Gabriel, ka jūs esat tāds filozofs un tāds neveiksminieks, — Diāna pajokoja. — Bet jūs sacījāt, ka gribat runāt par karali. Tas būs priecīgāk. Cik gan viņš ir labs un augstsirdīgs, Gabriel!
— Ak tā? Viņš jūs ļoti mīl, Diāna?
— Ļoti!
«Dīvaini, — Gabriels nodomāja, — varbūt viņš to uzskata par savu meitu…"
— Mani tikai viena lieta izbrīni, — viņš skaļi teica, — kā viņš jūs pamanījās divpadsmit gadus noturēt tik tālu no sevis prom un neredzēt. Kāpēc jums pamestai un neviena nepazītai bija jādzīvo Vimutjē? Jūs, Diāna, nekad tēvam neesat vaicājusi par viņa tik dīvaino vienaldzību pret jums?
— Ak, tas taču nebija viņš, ne jau viņš bija pret mani vienaldzīgs!
— Kas tad, tādā gadījumā?
— Kas gan cits, ja ne Diāna de Puatjē, mana tā saucamā māte?
— Kāpēc viņa samierinājās ar domu, ka jūs, Diāna, esat pamesta? No kā viņai bija jābaidās? Viņas vīrs… tēvs… bija miris…
— Protams, Gabriel, — Diāna sacīja, — man ir grūti, es teiktu, pat neiespējami atrast attaisnojumu šim nesaprotamajam lepnumam, kura ietekmē de Valantinuā kundze nekad oficiāli neatzina mani par savu bērnu. Jūs acīmredzot daudz ko nezināt. Vispirms viņa panāca to, ka karalis piekrita noslēpt manu piedzimšanu. Karalim bija jāuzstāj un gandrīz vai jāpavēl, lai viņa piekristu tam, ka es atgriežos galmā.
Viņa pat nevēlās tikt nosaukta par manu māti tad, kad mani atzina par likumīgo karaļa meitu. Es par to nežēlojos, Gabriel, jo ja nebūtu viņas īpatnējās attieksmes pret mani, es nebūtu iepazinusies ar jums. Tomēr ne reizi vien man viņas nepatika pret mani ir sagādājusi rūgtus brīžus.
«Nepatika, kas varbūt nav nekas cits kā sirdsapziņas mokas, — izmisumā nodomāja Gabriels. — Viņa piekrāpa karali, taču pati ir mūžīgās bailēs."
— Kas satrauc jūs, mans draugs? — Diāna jautāja. — Kāpēc jūs man uzdodat šos jautājumus?
— Vienkārši tāpat, Diāna… Mana nemierīgā prāta šaubas… Bet jūs neuztraucaties, Diāna. Ja māte pret jums izturas auksti un gandrīz vai naidīgi, tad tēvs pilnībā izpērk mātes vēsumu ar savu mīlestību pret jums. Jo, redzot karali, jums, droši vien, kļūst viegli ap sirdi, jo jūsu sirds viņā jūt īsto tēvu.
— Jā, protams! — Diāna sacīja. — Un jau pirmajā dienā, kad es viņu ieraudzīju, tik maigu, tik labsirdīgu, es uzreiz sajutu dvēseļu radniecību ar viņu.
Es esmu pret viņu maiga ne jau aprēķina dēļ, bet gan kādas iekšējas prasības vadīta. Ja viņš nebūtu karalis, es to mīlētu tikpat stipri, jo viņš taču ir mans tēvs.
— Tādās lietās sajūtas nekad nepieviļ! — sajūsmā iesaucās Gabriels. — Mana Diāna! Dārgā! Cik labi, ka jūs tik ļoti mīlat savu tēvu un jūtat viņa klātbūtnē priecīgu satraukumu! Šī aizkustinošā meitas mīlestība dara jums godu.
— Tas ir labi, ka jūs to saprotat un atbalstāt, mans draugs, — Diāna sacīja. — Bet tagad parunāsim arī mazliet par mums, par mūsu mīlestību. Ziniet, Gabriel, šodien man tēvs vēlreiz teica: «Dārgais bērns, esi laimīga! Tava laime dara laimīgu arī mani!" Tātad, mans kungs, izrādījuši pienācīgu pateicību, neaizmirsīsim arī paši sevi.
— Tas tiesa, — Gabriels domīgi novilka, — jā, tā tas ir… Ieskatīsimies mūsu sirdīs un redzēsim, kas tajās notiek.
— Katrā laikā! — Diāna atsaucās. — Tas bū.s vienkārši lieliski!
— Jā, lieliski… — Gabriels skumji atkārtoja. — Sakiet, Diāna, kādas ir jūsu jūtas pret mani! Vājākas nekā pret tēvu?
— Nejaukais greizsirdis! — Diāna iesaucās. — Ziniet, ka tās jūtas ir pavisam citādas. Katrā ziņā, to ir grūti paskaidrot. Kad valdnieks ir manā priekšā, es esmu mierīga, sirds pukst ne ātrāk kā citreiz… Bet redzot jūs… milzīgs samulsums, kas nes prieku un bailes, pārņem visu manu būtni. Laime būt ar jums kopā…
— Apklusti, apklusti! — iesaucās Gabriels. — Jā, tu mīli mani,un no tā es baidos…
— Kā tas būtu jāsaprot, Gabriel? — Diāna brīnījās. — Kāpēc jums mana atzīšanās rada šādu secinājumu?.. Kādas briesmas var slēpt mana mīlestība?
— Nekādas, mana mīļā, nekādas… neklausies manī, es esmu apreibis no laimes… Galva griežas no tik liela prieka… Bet ne jau vienmēr jūs tā mīlējāt mani. Kad mēs kopā klaiņojām pa Vimutjē mežiem, jūs pret mani jutāt tikai draudzību… kā māsa!
— Tad taču es vēl biju bērns, — Diāna teica.
— Jā, tas tiesa, Diāna…