— Bet tagad arī jūs man pastāstiet par savu mīlestību kā es jums par savu. Ļaujiet man izdzirdēt no jūsu lūpām, cik stipri jūs mani mīlat.
— Mans Dievs… es nespēju to izteikt! — Gabriels iesaucās. — Nepratiniet mani, neprasiet, lai es pats sevi pratinu, tas ir pārāk šausmīgi.
— Bet, Gabriel, — Diāna bija pārsteigta, — ja kaut kas ir šausmīgi, tad tas, ko jūs sakāt! Vai jūs pats to nejūtat? Kā? Jūs pat negribat man pateikt, ka mīlat mani?
— Vai es tevi mīlu? Tu netici, Diāna? Ak, jā, jā, jā, es mīlu tevi neprātīgi, var būt pat noziedzīgi.
— Noziedzīgi? — de Kastro kundze pārsteigta atkārtoja. — Ar ko var noziegties mūsu mīlestība? Vai mēs abi neesam brīvi? Un mans tēvs taču mūsu laulībām ir piekritis. Dievs un eņģeļi tikai priecājās, redzot mūsu mīlestību!
„Lai viņas vārdi nav zaimojoši, Dievs!" — Gabriels nodomāja.
— Ko tas nozīmē? — Diāna turpināja. — Varbūt jūs jūtaties nevesels? Jūs, parasti tik vīrišķīgs, ļaujaties iedomām par bailēm. Bet man ar jums kopā nav no kā baidīties. Es jūsu tuvumā jūtos drošībā, tāpat kā kopā ar tēvu.
Un lai jūs atjēgtos, atgrieztos dzīvē un sajustu mūsu laimi, es bez bailēm jūs samīļošu, Gabriel. — Priekā starojot, viņa apskāva Gabrielu.
Bet Gabriels šausmās atgrūda viņu.
— Nē, — viņš iekliedzās, — ej nost, liec mani mierā!
— Ak, Dievs! — Diāna iesaucās, bezspēkā nolaižot rokas. — Viņš mani atgrūž! Viņš mani nemīl!
— Es tevi mīlu pārāk spēcīgi!
— Ja tas tā būtu, vai jūs rautos prom no maniem glāstiem?
„Vai tiešām tie manī izraisīja šausmas? — Gabriels izbijās. — Vai tad viņu atgrūda mana asiņu balss nevis mans prāts? Ak, Diāna, nāc taču pie manis, Diāna!"
Viņš pievilka Diānu sev klāt un maigi noskūpstīja viņas matus.
— Kā es esmu kļūdījies! — viņš nočukstēja, šī pieskāriena satraukts. — Nevis asinsbalss skan manī, bet mīlestība. Es pazīstu to. Kāda laime!
— Tātad tu mīli mani! Mīli! Tas ir viss, ko es gribēju dzirdēt un zināt.
— O, jā, es mīlu tevi, mīlu kaislīgi, neganti, neprātīgi! Mīlēt tevi Un just sev uz krūtīm tavas sirds pukstus — tā ir paradīze., vai arī elle! — Gabriels pēkšņi iekliedzās, atraisoties no Diānas apskāvieniem. — Ej prom! Ļauj man pazust, es esmu nolādēts!
Viņš apjucis izskrēja no istabas, atstājis Diānu vienu — apstulbušu, pamirušu no bailēm un izmisuma.
Viņš nesaprata, kurp iet un ko dara. Kā nemaņā viņš streipuļodams nokāpa pa kāpnēm.
Šie briesmīgie pārbaudījumi bija viņa saprātam par smagu. Tāpēc, kad viņš nonāca Luvras lielajā galerijā, acis tam sagriezās, ceļgali saļodzījās un viņš noslīga zemē pie sienas, murminot:
— Es to paredzēju — eņģelis'mani nomocīs vēl vairāk par tām divām velna mātītēm… — Un viņš zaudēja samaņu.
Sabiezēja krēsla, neviens galerijā neiegriezās.
Viņš atguva samaņu tikai tad, kad uz savas pieres sajuta mazu roku un izdzirdēja maigu balsi. Viņš atvēra acis. Jauniņā karalienes troņ- mantniece Marija Stjuarte stāvēja pie viņa ar sveci rokā.
— Paldies Dievam, lūk, cits eņģelis! — Gabriels čukstēja.
— Ak tas esat jūs, d'Eksmesa kungs! — Marija iesaucās. — Kā jūs mani nobiedējāt! Man šķita, ka jūs esat nomiris. Kas jums kaiš? Cik jūs esat bāls! Vai tagad ir labāk? Gribat, es pasaukšu ļaudis?
— Tas ir lieki, — Gabriels sacīja, pūloties piecelties kājās, — jūsu balss man palīdzēja atgriezties dzīvē.
— Ļaujiet, es jums palīdzēšu, — Marija turpināja. — Vai jūs bijāt noģībis? Kad es jūs ieraudzīju, es tik ļoti nobijos, ka pat nevarēju iekliegties. Bet pēc tam, mazliet padomājusi, nomierinājos, piegāju jums klāt, uzliku roku uz pieres, pasaucu jūs vārdā, un jūs atguvāties. Vai jums tagad ir vieglāk?
— Jā, jūsu augstība. Lai Debesis jums ir žēlīgas par jūsu labo sirdi! Tagad es sāku atcerēties — asas sāpes man pēkšņi iespiedās deniņos kā tērauda gredzens, grīda sašūpojās, un es nokritu, gar sienu noslīdēdams zemē. Bet no kā man bija tās sāpes? Ak, jā, es atcerējos, es visu atceros… Mans Dievs, es atceros!
— Jūs kaut kas nomāc, vai ne? — Marija vaicāja. — Atbalstieties uz manas rokas, es esmu stipra! Es pasaukšu kādu, kas jūs pavadīs uz mājām.
— Pateicos jums, — Gabriels teica, sakopojis visu savu izturību. — Es jūtos pietiekami stiprs, lai pats varētu nokļūt līdz mājām. Redziet, es eju pietiekami droši. Tas nemazina manu pateicību, un es līdz kapa malai neaizmirsīšu jūsu aizkustinošo labsirdību. Jūs man nācāt kā glābējeņģelis brīdī, kad izšķīrās mans liktenis.
— Ak, Dievs! Tas, ko es izdarīju, ir tik dabiski! Es palīdzētu jebkuram vājiniekam, kā tad lai es neparūpējos par jums, mana tēvoča, hercoga de Gīza uzticamo draugu. Nevajag pateikties par tādu sīkumu.
— Šis sīkums, jūsu augstība, mani paglāba izmisuma brīdī. Jūs neļaujat sev pateikties, bet es to atcerēšos uz visu mūžu. Palieciet sveika.
— Palieciet sveiks, d'Eksmesa kungs. Paārstējieties, pacentieties nomierināties.
Viņa devās uz vienu pusi, bet viņš — uz otru. Nonācis aiz Luvras vārtiem, viņš gāja pa Grēva laukumu un pēc pusstundas bija ticis līdz Svētā Pāvila dārzu ielai. Aloīze uztraukta jau gaidīja viņu.
— Nu, kā? — viņa jautāja.
Gabriels pārvarēja vājuma uzplūdus, no kuriem tam sagriezās tumšs gar acīm, un nočukstēja:
— Es neko nezinu, Aloīze. Viss ir noslēpumā tīts… Gan tās sievietes, gan mana sirds… Mans Dievs! Mans Dievs!
— Stiprinieties, monsenjor!
— Vīrišķības man, paldies Dievam, pietiek. Es miršu, — Gabriels izteica šos vārdus, atkal nokrita uz parketa un zaudēja samaņu.
XVII Horoskops
— Slimnieks izdzīvos, Aloīzes kundze. Briesmas bija lielas, atlabša- na notiks lēni. Viņš ir ļoti novājināts, bet viņš izdzīvos, nešaubieties par to…