Ārsts, kurš to sacīja, bija liela auguma vīrietis ar platu pieri un dziļām caururbjošām acīm. Ļaudis viņu sauca par metru Notrdamu. Savus zinātniskos darbus viņš parakstīja ar vārdu «Nostradamuss". Pēc skata tam bija gadu piecdesmit, ne vairāk.
— Ak, Dievs! Bet paraugieties taču uz viņu! — Aloīze teica. — No septītā jūnija vakara viņš jau tā guļ, bet šodien mums ir otrais jūlijs, un visu laiku viņš nav teicis ne vārda, pat nepazina mani… Viņš ir kā mironis… Es paņemu viņu aiz rokas, bet viņš to pat nemana…
— Jo labāk, Aloīzes kundze. Lai viņš pēc iespējas ilgāk paliek tādā stāvoklī. Ja viņš tā varēs nogulēt vēl mēnesi, viņš būs patiešām glābts.
— Glābts! — Aloīze teica, paceļot pret debesīm acis, it kā pateicoties Dievam par to.
— Par glābtu viņu var uzskatīt jau tagad, ja tikai nebūs atkārtošanās. Varat to pateikt jaukajai kalponītei, kas divreiz dienā nāk apjautāties par
viņa veselību. Jo te ir iejaukta kādas augstdzimušas dāmas kaislība, vai * ne? Un Šīs kaislības ir tik brīnišķīgas, bet var būt arī liktenīgas.
— O, jā, šajā gadījumā tas ir kaut kas liktenīgs, jums pilnīga taisnība, metr Notrdam, — Aloīze nopūtās.
— Dod Dievs, viņam izārstēties arī no kaislības… Starp citu, es atbildu tikai par slimību.
Nostradamuss atlieca ļenganās, nedzīvās rokas pirkstus, kuru turēja savā plaukstā, un domīgi sāka pētīt plaukstu. Viņš pat pastiepa ādu starp rādāmo un vidējo pirkstu. Šķita, ka viņš pūlas kaut ko atcerēties.
— Dīvaini, — viņš pusbalsī murmināja, — jau kuro reizi es redzu šo roku un katru reizi man šķiet, ka kādreiz jau esmu to pētījis. Ar ko gan toreiz tā man iespiedās atmiņā? Sirds līnīja ir labvēlīga, vidējā šaubīga, bet dzīves līnija ir brīnišķīga. Starp citu, nekā ārkārtīga. Acīmredzot šī jaunā cilvēka galvenā rakstura iezīme ir stipra un nesalaužama griba, nepielūdzama kā ar drošu roku izšauta bulta. Taču tas nav tas, kas mani pārsteidza savā laikā. Manas atmiņas ir ļoti neskaidras un senas, bet jūsu saimniekam, Aloīzes kundze, taču nav vairāk par divdesmit pieciem gadiem. Vai ne?
— Viņam ir divdesmit četri, mans kungs.
— Tad viņš ir dzimis 1533. gadā. Viņa dzimšanas diena jums ir zināma?
— Tas ir 6. marts.
— Jus varbūt zināt, kad viņš ieradās pasaulē — no rīta vai vakarā?
— Kā es to varu nezināt! Es taču pieņēmu mazulīti. Kad monsenjors Gabriels piedzima, pulkstenis nosita pusseptiņus no rīta.
Nostradamuss to pierakstīja.
— Es paskatīšos, kāds tobrīd bija zvaigžņu stāvoklis, — viņš sacīja. — Bet ja vikonts d'Eksmess būtu divdesmit gadus vecāks, es varētu zvērēt, ka esmu jau reiz turējis viņa roku savā. Nu, bet tas nav būtiski… Te es esmu tikai ārsts, bet ne burvis, kā mani tautā pa laikam mēdz saukt. Es atkārtoju, Aloīzes kundze, ārsts var būt drošs par to, ka slimnieks izdzīvos.
— Piedodiet, Notrdama kungs, — Aloīze skumji sacīja, — jūs teicāt, ka varat galvot par izārstēšanos no slimības, bet ne no kaislības.
— No kaislības! Bet man gan šķiet, — Nostradamuss pasmaidīja, — ka tā nav tik bezcerīga kaislība, spriežot pēc jauniņās kalponītes biežajiem jautājumiem par viņa veselību.
— Tieši otrādi! — Aloīze iesaucās.
— Pietiek, pietiek, Aloīzes kundze! Kas ir bāgāts, jauns, drosmīgs un mīļš no vaiga kā vikonts, tam nenāksies ilgi mocīties neatbildētas mīlestības dēļ. Dāmām reizēm patīk vilkt garumā, tas ir viss.
— Bet iedomājieties, ka lieta ir pavisam citāda. Sakiet, ja tad, kad slimnieks atgriezīsies dzīvē, pirmā un vienīgā doma tam būs — mana mīļotā ir zaudēta uz neatgriešanos, kas tad notiks?
— O, cerēsim, ka jūsu pieņēmums, Aloīzes kundze, ir maldīgs. Tas būtu šausmīgi. Cik es varu spriest pēc ārējām pazīmēm, jūsu saimnieks, Aloīzes kundze, nav vieglprātīgs cilvēks.
Viņa stiprā un stingrā griba šajā gadījumā tikai palielinātu briesmas. Sasitusies pret sapņu piepildījuma neiespējamību, varētu iet bojā šī cilvēka sirds.
— Ak, Dievs! Mans puisēns būs pagalam!
— Viņam draud vismaz atkārtots smadzeņu iekaisums, — Nostradamuss turpināja. — Bet vienmēr taču cilvēkam var dot cerības kripatiņu. Kaut attāls, kaut neskaidrs cerības stars viņam būtu glābiņš.
— Tad jau viņu var glābt, — Aloīze drūmi teica. — Es lauzīšu zvērestu, bet izglābšu viņu. Pateicos jums, Notrdama kungs.
Pagāja nedēļa un Gabriels bija jau ceļā uz izveseļošanos, lai gan gluži vesels nebija. Viņa skatiens, vēl izklaidīgs un bezjēdzīgs, tomēr varēja atšķirt sejas un priekšmetus. Tad slimnieks iemācījās piecelties sēdus bez citu palīdzības, dzert zāles, ko tam izrakstījis Nostradamuss.
Vēl pēc nedēļas Gabriels sāka runāt. Viņa valoda bija nesakarīga, bet tomēr saprotama un attiecās galvenokārt uz senākiem notikumiem. Tāpēc Aloīze baidījās, lai viņš ārsta klātbūtnē neatklāj savu noslēpumu.
Viņas bažas nebija bez pamata, jo reiz Gabriels murgos bija iekliedzies:
— Viņi domā, ka es esmu vikonts d'Eksmess… Nē, nē, sargieties! Es esmu grāfs de Montgomerijs…
— Grāfs de Montgomerijs? — Nostradamuss atkārtoja, kādu atmiņu satraukts.
— Klusu! — Aloīze nočukstēja, pielikusi pirkstu pie lūpām.
Bet Gabriels neko vairs neteica. Nostradamuss aizgāja un ne otrā, ne turpmākajās dienās vairs to nepieminēja.
Arī Aloīze klusēja, negribēdama pievērst ārsta uzmanību šim negaidītajam atklājumam.
Gabrielam kļuva labāk. Viņš jau sāka pazīt Aloīzi un Martēnu, jautāja, ja kas bija vajadzīgs, runāja maigā un skumjā balsī, kas ļāva domāt, ka saprāts ir atgriezies.
Reiz kādā rītā, kad viņš pirmoreiz piecēlās no gultas, viņš Aloīzei vaicāja: