— Audžumāt, kā ir ar karu?
— Kādu karu, monsenjor?
— Ar Spāniju un ar Angliju.
— Ak, no turienes nāk sliktas ziņas. Runā, ka spāņi, saņēmuši angļu pastiprinājumus, iebrukuši Pikardijā. Cīņas notiek visas robežas garumā.
— Jo labāk, — Gabriels piezīmēja.
Aloīze nodomāja, ka viņš vēl murgo. Bet otrā dienā viņš tai skaidri un gaiši noprasīja:
— Es vakar tev nepavaicāju, vai no Itālijas ir atgriezies hercogs de Gīzs?
— Viņš ir ceļā, monsenjor, — Aloīze nobrīnīdamās atbildēja.
— Labi. Kas šodien par dienu, audžumāt?
— Otrdiena, ceturtais augusts, monsenjor, — Aloīze atkal brīnījās.
— Septītajā būs tieši divi mēneši kopš es te guļu, — Gabriels turpināja.
— Tātad jūs to atceraties! — Aloīze bija uztraukusies.
— Jā, atceros, atceros. Es neko neesmu aizmirsis, — viņš skumji noteica, — bet mani gan laikam ir aizmirsuši. Neviens nav nācis par mani apvaicāties?
— Ko jūs! — Aloīze teica, balsij nodrebot, un vērīgi sekoja viņa sejas izteiksmei. — Žasenta divreiz dienā nāca apvaicāties par jūsu pašsajūtu. Bet nu jau divas nedējas, tas ir, kopš jums kļuva ievērojami labāk, — viņa nav rādījusies.
— Nav rādījusies! Vai tu nezini, kāpēc?
— Zinu. Žasenta man pēdējā reizē paskaidroja, ka viņas kundze ir saņēmusi no karaļa atļauju līdz kara beigām dzīvot klosteri.
— Lūk, kā? — Gabriels maigi un skumji pasmaidīja. — Mīļā Diāna!
— Monsenjor, — Aloīze iesaucās, — jūs šo vārdu izrunājat bez ģīboņa, pat nenodrebēdams! Notrdams ir kļūdījies! Jūs esat glābts! Jūs dzīvosiet un man nebūs jālauž zvērests!
Nabaga audžumāte bija no laimes kā bez prāta. Bet Gabriels, par laimi, viņas pēdējos vārdus nesaprata. Viņš tikai ar rūgtu smīnu sacīja:
— Jā, es esmu glābts un tomēr, mana Aloīze, es nedzīvošu.
— Kā tad tā, monsenjor? — Aloīze nodrebēja.
— Ķermenis izturēja triecienu varonīgi, — Gabriels turpināja, — bet dvēsele, Aloīze, dvēsele… Tu domā, tā nav nāvīgi ievainota? Es, protams, atlabšu pēc ilgās slimības… Bet uz robežas, par laimi, risinās kaujas. Es esmu gvardes kapteinis, un mana vieta ir tur, kur karo. Tiklīdz es spēšu uzkāpt zirgā, es jāšu turp, kur ir mana vieta. Un jau pirmajā kaujā es izdarīšu tā, ka cīnīties man vairs nenāksies.
— Jūs stāsieties pretī lodēm? Ak, Dievs! Bet kāpēc, monsenjor, kāpēc?
— Kāpēc? Tāpēc, ka de Puatjē kundze man neko nepateica, tāpēc, ka Diāna varbūt ir mana māsa, bet es viņu mīlu! Un vēl tāpēc, ka karalis varbūt ir pavēlējis manu tēvu nogalināt, bet apsūdzēt karali bez pierādījumiem es nevaru.
Un ja es nevaru ne atriebt tēvu, ne apprecēt māsu, ko tad lai es pasaulē daru? Lūk, tāpēc es vēlos pamest šo bēdu ieleju!
— Nē, jūs to nepametīsiet, — Aloīze vēsi sacīja, drūma un bēdīga. — Nepametīsiet tieši tāpēc, ka jums vēl ir daudz ko darīt, un tie ir smagi darbi… Bet es ar jums par to runāšu tikai tad, kad jūs kļūsiet pilnīgi vesels un Nostradamuss apliecinās, ka jūs varēsiet mani uzklausīt.
Tāds brīdis pienāca nākošajā ceturtdienā. Gabriels jau gribēja doties ceļā, un Nostradamuss bija solījis vēl pēdējo reizi apciemot savu pacientu.
Kad istabā neviena nebija, Aloīze Gabrielam vaicāja:
— Monsenjor, jūs vēl neesat atteicies no sava izmisīgā lēmuma. Tas vēl joprojām ir spēkā?
— Ir gan, — Gabriels pamāja.
— Jūs, tātad, meklēsiet nāvi?
— Meklēšu.
— Jūs gribat mirt tāpēc, ka jums nav nekādas iespējas uzzināt, vai de Kastro kundze nav jūsu māsa?
— Jā.
— Jūs neesat aizmirsis, ko es jums teicu par ceļu, kas var vest pie briesmīga noslēpuma atklāšanas?
— Protams, nē. Tu teici, ka šo noslēpumu zin tikai divi — Diāna de Puatjē un mans tēvs, grāfs Montgomerijs. Es jautāju, lūdzos de Valantinuā kundzei, es viņai draudēju, bet no viņas aizgāju vēl vairāk izmisis nekā atnācu…
— Bet jūs teicāt, monsenjor, ja jums būtu jānolaižas tēva kapā, lai šo noslēpumu uzzinātu, jūs turp dotos bez bailēm…
— Bet es taču pat nezinu, kur ir viņa kaps!
— Es arī nezinu, bet jāmeklē.
— Bet ja es to atradīšu? — Gabriels iesaucās. — Vai tad Dievs manā labā darīs brīnumus? Mirušie klusē, Aloīze.
— Mirušie, taču ne dzīvie.
— Ak Dievs, kā to lai saprot? — Gabriels nobālēja.
— Jāsaprot tā, ka jūs neesat grāfs Montgomerijs, kā jūs sevi murgos mēdzat dēvēt, bet tikai vikonts Montgomerijs, jo jūsu tēvs, grāfs, varbūt vēl ir dzīvs.
— Tu zini, ka viņš ir dzīvs?
— To es skaidri nezinu, taču tā es domāju un uz to ceru… Jo viņš taču bija spēcīgs, vīrišķīgs cilvēks un tāpat kā jūs, godam cīnījās pret nelaimēm un ciešanām.
Bet ja viņš ir dzīvs, viņš gan neatteiksies jums atklāt noslēpumu, no kura atkarīga visa jūsu dzīve, kā to izdarīja de Valantinuā kundze.
— Bet kur lai es to meklēju? Kam lai vaicāju? Dieva dēļ, saki man to, Aloīze!
— Tas ir briesmīgs stāsts… Un pēc jūsu tēva pavēles es savam vīram zvērēju nekad jums to nestāstīt. Jo tikko jūs to uzzināsiet, jūs pa galvu pa kaklu metīsieties tieši briesmās iekšā!
Jūs pieteiksiet karu ienaidniekiem, kas ir simtreiz stiprāki par jums. Tomēr visbriesmīgākās briesmas ir labākas par drošu nāvi. Jūs nolēmāt iet nāvē, un es zinu, ka jūs neatkāpsieties no sava lēmuma. Es nospriedu, ka man tomēr ir jāpamudina jūs uz šo neiedomājami bīstamo cīņu… Tad vismaz jūs varbūt paliksiet dzīvs… Tātad, es jums, monsenjor, visu izstāstīšu, bet Dievs man piedos to, ka esmu lauzusi zvērestu.
— Jā, katrā ziņā piedos, mana labā Aloīze… Tēvs! Mans tēvs ir dzīvs… Runā drīzāk!
Taču tajā brīdī atskanēja piesardzīgs klauvējiens pie durvīm un ienāca Nostradamuss.