— Ak, d'Eksmesa kungs, cik mundru un dzīvespriecīgu es jūs redzu! — viņš vērsās pie Gabriela. — Tāds jūs pirms mēneša gan nebijāt. Jūs laikam esat gatavs doties ceļā?
— Ceļā? Jā, jums taisnība, — Gabriels atbildēja, mirdzošām acīm skatīdamies uz Aloīzi.
— Tad jau ārstam te vairs nav ko darīt, kā redzu, — Notrdams pasmaidīja.
— Tikai vēl jāsaņem mana pateicība… es nespēju runāt par samaksu, jo par dzīvības glābšanu samaksāt nevar…
Gabriels, paspiedis ārstam roku, pasniedza tam zelta monētu maisiņu.
— Pateicos, vikont, — Nostradamuss sacīja, — taču atļaujiet arī man pasniegt jums kādu dāvanu, kuru es uzskatu par pietiekami vērtīgu.
— Kas tā par dāvanu, metr?
— Jūs zināt, monsenjor, ka es studēju ne tikai ļaužu slimības. Man gribējās redzēt tālāk un dziļāk, gribējās ietiekties viņu likteņos. Uzdevums, pilns šaubu un neskaidrību!
Neesmu neko atklājis, taču manuprāt, kādi gaismas uzplaiksnījumi tomēr ir bijuši. Pēc manas pārliecības, Dievs divas reizes sniedz cilvēka mūža vispārīgu plānu — debesu spīdekļos un katra paša roku līnijās. Šīs līnijas ir samudžināta un aizšifrēta grāmata, ko cilvēks visur nēsā sev līdz], nespējot to izlasīt, pat pa zilbēm nē, ja iepriekš nav veicis neskaitāmus pētījumus.
Daudz dienu un daudz nakšu es esmu veltījis šo divu zinātņu — hiromantijas un astroloģijas*, pētījumiem.
Es centos ieskatīties nākotnē, un var gadīties, ka dažs labs mans pareģojums pārsteigs ļaudis, kuri dzīvos pēc tūkstoš gadiem. Tomēr es apzinos, ka patiesība manos pareģojumos pazib tikai pa laikam…
Es uzskatu, vikont, pat esmu pārliecināts, ka man mēdz gadīties īstas gaišredzības brīži.
Vienā no tādiem, tik ļoti retajiem brīžiem pirms divdesmit pieciem gadiem, es ieraudzīju zvaigznēs un plaukstā ierakstītu viena karaļa Fransuā galminieka likteni. Šis neparastais, dīvainais un bargais mūža lēmums mani satrieca. Varat iedomāties manu pārsteigumu, kad jūsu plaukstā un jūsu planētu stāvoklī es saskatīju horoskopu, kas ir ļoti līdzīgs tam, kas mani izbrīnīja toreiz.
Tomēr pagājušos divdesmitpiecos gados daudz kas pabalējis manā atmiņā. Beidzot, pirms mēneša jūs murgos nosaucāt kādu vārdu. Es sadzirdēju tikai to, bet tas man atsauca veselu gūzmu atmiņu. Tas bija grāfa de Montgomerijā vārds.
— Grāfs de Montgomerijs? — Gabriels bailēs iesaucās.
— Es atkārtoju, es dzirdēju tikai šo vārdu, par pārējo man nav nekādas daļas. Jo tā sauca to cilvēku, kura liktenis man reiz bija redzams kā spožas gaismas apspīdēts. Es steidzos mājā, izrakņāju savus vecos papīrus un atradu grāfa de Montgomerijā horoskopu.
Tomēr ir kāda dīvaina lieta, monsenjor, kas manu trīsdesmit gadus ilgo pētījumu gaitā vēl nav ne reizes gadījusies — acīmredzot starp jums un grāfu de Montgomeriju pastāv kāda dvēseliska saistība, jo Dievs, kas
Hiromantija — nākotnes noteikšana pēc plaukstu līnijām. Astroloģija — nākotnes hoteikšana pēc zvaigžņu un planētu stāvokļa cilvēka piedzimšanas brīdī.
nekad diviem cilvēkiem nepiešķir pilnīgi vienādu dzīves gaitu, neapšaubāmi ir jums nolēmis vienādu likteni.
Es neesmu kļūdījies — zvaigžņu stāvoklis un rokas līnijas jums abiem ir identiskas. Es negribu sacīt, ka sīkumos tās nemaz neatšķiras, bet galvenie notikumi, kas nosaka visu dzīvi, ir vienādi.
Reiz man gadījās dzirdēt, ka viens no maniem pareģojumiem grāfam de Montgomerijam ir piepildījies. Es jau viņu biju pazaudējis no redzesloka, bet tad uzzināju, ka viņš ir ievainojis galvā karali Fransuā ar degošu pagali. Vai piepildījies viņa liktenis arī citādā ziņā, par to es neko nezinu. Varu tikai pateikt, ka nelaimes un nāve, kas draudēja viņam, apdraud arī jūs.
— Vai tiešām? — Gabriels iesaucās.
Nostradamuss pasniedza Gabrielam pergamenta tīstokli:
— Lūk, te ir horoskops, ko es reiz sastādīju grāfam de Montgomerijam. Es jums to būtu rakstījis tieši tiem pašiem vārdiem.
— Dodiet man to! — Gabriels steidzās. — Tā patiešām ir nenovērtējama dāvana, jūs nespējat iedomāties, cik tā man ir dārga.
— Vēl vienu vārdu, d'Eksmesa kungs, — Nostrdamuss turpināja, — pēdējo brīdinājumu — no Indriķa II horoskopa redzams, ka viņš savu dzīvi beigs divkaujā vai turnīrā.
— Kāds ar to man ir sakars? — Gabriels vaicāja.
— Izlasījis pergamentu, monsenjor, jūs sapratīsiet mani. Tagad man atliek tikai atvadīties un novēlēt jums, lai jums nolemtā katastrofa notiktu vismaz neatkarīgi no jūsu gribas.
Atvadījies no Gabriela, kurš tam vēlreiz paspieda roku un pavadīja līdz durvīm, Nostradamuss aizgāja.
Atgriezies pie Aloīzes, Gabriels tūdaļ atritināja pergamentu tīstokli un, pārliecinājies, ka neviens nevar viņu iztraucēt vai noklausīties, nolasīja Aloīzei pareģojumu:
Pa jokam vai nopietni ar šķēpu viņš ievainos galvu karalim,
Un asinis sārtākās strauiņē aizplūdīs no galvas karalim! Bet viņa liktenis tiesības viņam dod sodīt karali —
Ar laimi to apveltīs un kapā novedīs mīla pret karali.
— Lieliski! — Gabriels mirdzošām acīm sajūsmināts iesaucās. — Tagad, dārgā Aloīze, tu man vari izstāstīt, kā karali Indriķis II dzīvu apraka manu tēvu, grāfu de Montgomeriju.
— Karalis Indriķis II? — Aloīze bija pārsteigta. — Kur jūs to ņēmāt, monsenjor?
— Nojaušu. Tu vari neslēpdamās man izstāstīt par šo noziegumu… Dievs jau man ir pavēstījis, ka tas tiks atriebts!
XVIII
Koķetes izvēle •
Aloīze šo stāstu uzzināja no sava vīra Pero Traviņī — grāfa de Montgomerijā staļļmeistara un drauga. Ja mēs to papildinām ar tā laika memuāru un hroniku faktiem, tad Gabriela tēva, grāfa biogrāfija ir mūsu acu priekšā sekojošā izklāstā.
Dēlam tā bija zināma tikai vispārīgos vilcienos, tās traģisko galu viņš nezināja tāpat kā visi citi.