Žaks de Montgomerijs, senjors de Loržs, līdzīgi saviem senčiem, bija varonīgs un drosmīgs cilvēks. Kareivīgā Fransuā I laikā viņš vienmēr atradās cīnītāju pirmajās rindās. Agri viņš uzdienēja līdz franču kājnieku pulkveža pakāpei.
Taču citu skaļu panākumu vidū bija arī kāds nepatīkams atgadījums, kuru netieši pieminēja Nostradamuss.
Tas notika 1521. gadā. Grāfam de Montgomerijam tikko bija apritējuši divdesmit gadi, viņš tolaik vēl bija kapteinis. Bija barga ziema un jaunie ļaudis ar jauno karali Fransuā I priekšgalā pikojās. Šī rotaļa bija samērā bīstama, tomēr ļoti izplatīta. Jaunieši sadalījās divās komandās — viena aizstāvēja cietoksni, otra to pūlējās ieņemt. Grāfs de'Angijēns senjors de Serizols tādas pikošānās laikā tika ievainots un nomira.
Bet šoreiz grāfs Zaks gandrīz nogalināja karali. Pēc rotaļām ar sniegu, jaunieši nolēma sasildīties. Uguns kamīnā apdzisa un visi jaunekļi reizē grūstoties un klaigājot gribēja to atkal iedegt.
Zaks pirmais pieskrēja pie kamīna ar degošu pagali rokā, bet sadūries ar apjukušo Fransuā, nevilšus stipri tam iesita ar pagali pa seju. Karalis, par laimi, tika cauri ar ievainojumu, tiesa — visai nopietnu. Neglītā rēta, kas palika pēc šī negadījuma, bija cēlonis jaunai modei, kuru ieviesa Fransuā I — vīrieši sāka valkāt garas bārdas un īsi apcirptus matus.
Grāfs de Montgomerijs vēlāk savu neveiklību, kura tik bēdīgi beidzās, izpirka ar daudziem spožiem varoņdarbiem. Tāpēc karalis uz viņu neturēja ļaunu prātu un ļāva tam pacelties līdz augstākajām pakāpēm gan galma, gan armijas hierarhijā.
1530. gadā grāfs Zaks apprecēja Klodīni de Labuasēru. Tās bija augstākās sabiedrības laulības, kas nebalstījās uz jūtām. Taču virs ilgi apraudāja savu sievu, kad viņa 1533. gadā nomira, dzemdējusi Gabrielu.
Starp citu, viņa rakstura pamatā vispār bija skumjas, kas raksturīgas cilvēkiem, kurus skārusi likteņa ļaunā roka. Kļuvis par atraitni, viņš interesējās tikai par kara lietām, metoties kauju liesmās.
Bet 1538. gadā pēc Nucas pamiera slēgšanas, kad šis enerģiskais virsnieks bija spiests kļūt par galminieku, kas pastaigājas pa Turnelas un Luvras galerijām ar zobenu pie sāniem, grāfs de Montgomerijs vai mira nost no garlaicības.
Viņu izglāba un iedzina postā jauna kaislība.
Šis lielais bērns, stiprais un vientiesīgais vīrs iemīlējās Diānā de Puatjē.
Trīs mēnešus viņš grozījās tās tuvumā drūms un skumjš, nesakot ne vārda, bet skatoties tādām acīm, kas izteica visu. Ar to viņai pilnīgi pietika, lai saprastu savu pilnīgo uzsvaru pār viņu, un viņa šo savu uzvaru ierakstīja savas atmiņas kaktiņā — tā sacīt, katram gadījumam.
Un gadījums radās. Fransuā I sāka pret savu daiļo favorīti izturēties visai nevērīgi, dodot priekšroku d'Etampas kundzei.
Kad viņa vēsums jau bija acīmredzams, Diāna pirmo reizi mūžā uzsāka sarunu ar Zaķu de Montgomeriju. Tas notika Turnelā, svētkos, kurus karalis Siirīkoja par godu savai jaunajai favorītei.
— De Montgomerijā kungs! — Diāna pasauca grāfu pie sevis.
Satraukts un apmulsis viņš piegāja un neveikli paklanījās.
— Cik jūs gan esat skumjš, — viņa teica.
— Līdz nāvei skumjš, kundze.
— Kādēļ gan?
— Tāpēc, ka man gribas nomirt.
— Jācer, kāda dēļ.
— Kāda dēļ būtu ļoti patīkami, bet nebūtu slikti nomirt arī vienkārši tāpat.
— Cik drausmīga melanholija! No kurienes tā jums?
— Kā lai es to zinu, kundze.
— Bet es gan zinu, mans kungs! Jūs mani mīlat.
Žaks nobālēja. Tad, sakopojis visus spēkus, kās te bija nepieciešami daudz vairāk nekā kaujas laukā, ejot pretī veselam ienaidnieku bataljonam, viņš atbildēja aizsmakušā un nelīdzenā balsī:
— Jā, kundze, es mīlu jūs. Jo sliktāk!
— Jo labāk, — Diāna iesmējās.
— Kā lai es jūs saprotu? — iesaucās pārsteigtais Montgomerijs. — Ak, hercogien, esiet piesardzīgāka! Tā nav rotaļa. Tā ir mīlestība, lai arī bezcerīga, bet dziļa un patiesa…
— Kāpēc bezcerīga? — Diāna vaicāja.
— Hercogien, piedodiet manu atklātību, bet manā dabā nav piepušķot īstenību. Vai tad jūs nemīl karalis?
— Tas tiesa, — Diāna nopūtās, — viņš mani mīl.
— Nu jūs redzat, ka es nedrīkstu, pat ja uzdrīkstos jūs mīlēt, tomēr nedrīkstu jums teikt par savu nepiedienīgo mīlestību.
— Jums nepiedienīgo, tā tas ir.
— Ak nē, ne jau man! — grāfs iesaucās. — Un ja vien reiz tas izrādītos iespējams…
Taču Diāna viņu apturēja ar skumjām un labi iestudētu cienīgumu, sacīdama:
— Diezgan, de Montgomerijā kungs. Es jūs lūdzu, beigsim šo sarunu.
Vēsi tam paklanījusies, viņa aizgāja, atstājusi nabaga grāfu šaubās
starp vispretrunīgākajām jūtām — greizsirdību, mīlestību, naidu, ciešanām un prieku.
Tagad Diāna zin, ka viņš to dievina! Bet varbūt viņš ir viņu apvainojis! Viņš varbūt tās acis izskatījās netaisns, nepateicigs vai cietsirdīgs.
Otrā dienā Diāna de Puatjē sacīja karalim Fransuā:
— Jūs zināt, valdniek, de Montgomerijā kungs ir manī iemīlējies.
— Ak tā? — karalis iesmējās. — Nu ko, Montgomeriji ir sena dzimta un gandrīz tik pat dižciltīga kā karaliskā. Bez tam viņi ir gandrīz tik pat drosmīgi un, es redzu, gandrīz tik pat ļoti tiem patīk sievietes.
— Un tas ir viss, ko jūs man varat pateikt?
— Ko tad lai es vēl jums saku? — karalis samiedza acis. — Vai man būtu jādusmojas uz grāfu de Montgomeriju tikai par to, ka viņam ir laba gaume?
— Ja runa būtu tikai par d'Etampas kundzi, jūs tā vis nerunātu, — apvainotā Diāna noteica.
Vairs pie šīs sarunas viņa neatgriezās, bet nolēma uzsākto turpināt. Pēc dažām dienām, atkal satikusi grāfu 2aku, viņa tam uzsauca:
— De Montgomerijā kungs. Jūs esat kļuvis vēl skumjāks?