— Tas ir dabiski, hercogien! — grāfs rāmi atbildēja. — Jo es mokos ar domu, ka varbūt esmu jūs apvainojis.
— Neapvainojāt, bet tikai apbēdinājāt, — hercogiene nopūtās.
— Ak, kā gan es varēju jums sagādāt kaut vissīkākās bēdas, ja par vienu jūsu asaru esmu gatavs atdot dzīvību!
— Bet jūs man likāt saprast, ka karaļa favorītei nav tiesību sapņot par galminieka mīlestību.
— Es tikai gribēju teikt, ka jūs nevarat mani mīlēt tāpēc, ka jūs mīl karalis un jūs mīlat viņu.
— Karalis mani nemīl, un es viņu arī ne, — Diāna teica.
— Augstā debess! Tātad jūs varētu mani iemīlēt? — Montgomerijs iesaucās.
— Mīlēt es jūs varu, — Diāna mierīgi atbildēja, — bet nekad nevarētu jums atzīties.
— Kāpēc tā?
— Lai glābtu mana tēva dzīvību, es piekritu kļūt par karaļa favorīti, bet, saglabājot godu, es nevaru kļūt par grāfa de Montgomerijā mīļāko.
Savu atteikumu viņa pavadīja ar tik kvēlu un kaislīgu skatienu, ka grāfs nespēja ilgāk izturēt.
— Ak, hercogien, — viņš šai koķetei teica, — ja jūs mīlētu tā kā
es…
— Kas tad būtu?
— Tad… kas man daļas par augstākās sabiedrības aizspriedumiem un godu. Mans Visums esat jūs. Es jūs mīlu ar pirmās mīlestības kvēli. Un ja jūsu mīlestība līdzinās manai, kļūstiet grāfiene Montgomerijā, kļūstiet par manu sievu!
— Pateicos jums, grāf, — Diāna triumfēdama atteica. — Es neaizmirsīšu šos cildenos un lieliskos vārdus. Bet pagaidām ziniet — manas krāsas ir zaļa un balta!
Zaks kaislīgi noskūpstīja Diānas balto roku, izjūtot tādu laimi, it kā saņemtu karaļa kroni.
Kad otrā dienā Fransuā I, tērzējot ar Diānu, aizrādīja, ka viņas jaunais pielūdzējs sācis valkāt viņas krāsas, viņa atbildēja, vērīgi sekodama karaļa reakcijai:
— Viņam ir tiesības šīs krāsas nēsāt, jūsu majestāte. Kā lai es tam neļauju nēsāt savas krāsas, ja viņš man piedāvā nest viņa vārdu?
— Patiešām? — karalis nobrīnījās.
— Es nejokoju, valdniek, — hercogiene centās karali pārliecināt.
Uz mirkli viņai sāka likties, ka viņas viltība ir izdevusies un greizsirdība karaļa sirdī atsauks mīlestību. Bet karalis, paklusējis brīdi, piecēlās un, lai darītu galu šai sarunai, jautri sacīja:
— Ja tādas tās lietas, tad lielā senešala vieta, kas ir vakanta kopš de Brezē kunga, jūsu pirmā vīra, nāves, būs mūsu kāzu dāvana de Montgomerijā kungam.
— Un de Montgomerijā kungs būs priecīgs to pieņemt, — viņa izslē- jusies atbildēja.
Karalis smaidīdams paklanījās un, neko neatbildot, aizgāja.
Šaubu nebija — d'Etampas kundze bija uzvarējusi. Godkārīgā Diāna nekrita izmisumā, bet tajā pašā vakarā sacīja gavilējošajam Zakam:
— Mans cildenais grāf, mans lieliskais Montgomerij, es mīlu tevi.
XIX
Kā Indriķis II, vēl tēvam dzīvam esot, sāka apgūt viņa mantojumu
Diānas un grāfa de Montgomerijā laulībām t?ija jānotiek pēc trim mēnešiem. Taču tie pagāja, grāfs Montgomerijs dega no mīlestības, bet Diāna vilcinājās ar sava solījuma pildīšanu.
Tas bija izskaidrojams ar to, ka drīz pēc saderināšanās viņa pamanīja, ka uz to sāk skatīties jaunais troņmantnieks Indriķis. Valdonīgajai Diānai sirdī iezagās jauns godkārīgs mērķis. Ar grāfienes de Montgomerijas titulu varēja vienīgi piesegt savu sakāvi, bet troņmantnieka sirdsdāmas tituls būtu gandrīz vai triumfs!
Jo Indriķim agri vai vēlu pienāks laiks kļūt par karali, bet nevīstošā skaistā Diāna tad atkal būtu karaliene. Tā būtu patiešām liela uzvara. Spriežot pēc Indriķa rakstura, tā šķita pavisam tuvu.
Indriķim bija tikai deviņpadsmit gadu, bet viņš šo to jau bija paspējis paveikt. Jau četrus gadus viņš bija Katrīnas Mediči vīrs, taču joprojām palika kā bērns — mežonīgs un kautrīgs. Jāšanā, šaušanā, sacensībās, kurās nepieciešama lokanība un veiklība, viņš parādīja drosmi un vīrišķību, taču sieviešu sabiedrībā bija neveikls un noslēgts.
Būdams neizveicīgs un ar lēnu domāšanu, viņš viegli pakļāvās jebkurai svešai ietekmei.
Ans de Monmoransī bija visai saspringtās attiecībās ar karali. Viņš pieķērās troņmantniekam un bez grūtībām sāka tam uzspiest savus uzskatus un gaumi ar vecāka cilvēka tiesībām. Viņš grozīja Indriķi pēc savas gribas un galu galā nostiprināja savu neierobežoto varu pār šo kautrīgo un vājas gribas cilvēku. Tikai aizraušanās ar kādu sievieti varētu mazināt de Monmoransī milzīgo iespaidu uz troņmantnieku.
Drīz, sev par šausmām, viņš pamanīja, ka viņa skolnieks tiešām ir iemīlējies. Indriķis sāka nevērīgi izturēties pret draugiem, ar kuriem Monmoransī to apgādāja. No bailīga bērna Indriķis pārvērtās gandrīz vai par skumju sapņotāju. Ieskatījies vērīgāk, Monmoransī pamanīja, ka sapņu objekts ir Diāna de Puatjē. „Labāk Diāna nevis kāda cita," — nosprieda šis aprēķinātājs.
Atbilstoši saviem ciniskajiem priekšstatiem par dzīvi viņš, balstoties uz Diānas zemiskajiem instinktiem, sastādīja īpašu plānu un ļāva troņmantniekam slepeni ilgoties pēc lielā senešala atraitnes.
Un nudien, tieši tāds skaistums — šķelmīgs, izaicinošs, dabisks — varēja pamodināt Indriķa sirdi. Viņam šķita, ka šī sieviete atklās viņam kādu līdz šim nepazītu jaunas dzīves noslēpumu. Viņam — ziņkārīgam un naivam dabasbērnam, šī sirēna bija pievilcīga un bīstama kā noslēpums, kā bezdibenis.
Diāna to juta. Taču viņa vēl šaubījās, neriskējot atdoties nākotnei bailēs no Fransuā un bailēs no Montgomerijā, ar ko bija saderināta.