Taču reiz karalis, kas vienmēr bija galants un laipns pret sievietēm, sarunas laikā ar Diānu de Puatjē pamanīja, ka viņus slepus greizsirdīgi novēro troņmantnieks.
Fransuā pasauca Indriķi:
— Ko jūs tur darāt, mans dēls? Nāciet šurp.
Indriķis sastinga, nobālēja un mirkli svārstījās starp pienākumu un bailēm, bet tad izlikās, ka neko nav dzirdējis un aizskrēja.
— Cik neveikls mežonēns! — karalis nogrozīja galvu. — No kā viņam šī muļķīgā kautrība, Diāna? Jūs, mežu dieve, esat kādreiz sastapusi bailīgāku briedēnu? Ak, tas taču nav izturams!
— Vai jūsu majestāte vēlas, lai es troņmantnieka kungu izārstēju no šīs kaites? — Diāna pasmaidot vaicāja.
— O, visā pasaulē nevarētu atrast burvīgāku skolotāju par jums! — karalis bija atsaucīgs.
— Tad varat būt drošs, troņmantnieks labosies, — Diāna sacīja, — par panākumiem es galvoju.
Un patiesi, viņa steidzīgi sameklēja bēgli.
Grāfs de Montgomerijs todien nebija Luvrā, viņš pildīja savus dienesta pienākumus.
— Vai tiešām es jums iedvešu bailes, monsenjor?
Ar šiem vārdiem Diāna uzsāka ar troņmantnieku sarunu. Kā Diāna to beidza, kā nemanīja prinča kļūdīšanos un jūsmoja par visu, ko viņš sacīja, kā viņš aizgāja no Diānas pilnā pārliecībā, ka bijis gudrs un neatvairāms, kā, galu galā, viņa kļuva par tā pavēlnieci — to nezin neviens.
Jo tā ir mūžīgā un vārdos nepasakāmā komēdija, ko spēlēs vienmēr, bet nekad neviens to neuzrakstīs.
Bet Montgomerijs? Šis aklais pārāk mīlēja Diānu, lai spētu to atmaskot. Viss galms jau mēļoja par de Puatjē kundzes jauno mīlestību, bet krietnais grāfs joprojām atradās savu ilūziju varā. Un Diāna tās prasmīgi un uzmanīgi uzturēja. Ēka, ko viņa bija uzcēlusi, vēl bija nestipra un drebēja no mazāka troksnīša. Tāpēc pie troņmantnieka viņa turējās godkārības, bet pie grāfa — piesardzības dēļ.
XX
Par draudzības noderīgumu
Ļausim tagad Aloīzei turpināt un pabeigt stāstu, kuram iepriekšējās divas nodaļas kalpoja par ievadu.
— Manu vīru Pero bija sasniegušas baumas par Diānas kundzi un izsmiekls, kas skāra de Montgomerijā kungu… — Aloīze turpināja. — Taču viņš, redzēdams, ka kungs ir laimīgs, nezināja, vai vajag tam atvērt acis vai, gluži otrādi, noslēpt no viņa negodīgo intrigu, kurā to ievilkusi godkārīgā sieviete.
Vīrs dalījās ar mani savās pārdomās, saprazdams, ka sliktu padomu es tam nesniegšu. Bet arī es apjuku, nezinādama, kā labāk rīkoties.
Reiz kādā vakarā, mēs, Pero un es, bijām pie grāfa šajā pašā istabā. Jāsaka, grāfs mūs neuzskatīja par kalpiem, bet par draugiem un arī Parīzē centās saglabāt seno normandiešu parašu — vakarēšanu, kad visa saime — gan strādnieki, gan saimnieki pulcējas pie uguns pēc dienas darbiem.
Tātad grāfs, aizdomājies un galvu pret plaukstu atbalstījis, sēdēja kamīna priekšā. Vakaros gan parasti viņš bija kopā ar de Puatjē kundzi, taču pēdējā laikā viņa to arvien biežāk brīdināja, ka nejūtas vesela un nevar viņu pieņemt. Laikam par to viņš domāja.
Pero laboja iemauktus, es adīju.
Tas bija 1539. gada 7. janvārī, aukstā un lietainā vakarā, otrā dienā pēc Ziemassvētkiem. Atcerieties šo mums tik liktenīgo datumu, monsenjor.
Gabriels mēmi pamāja un Aloīze turpināja:
— Tad ziņoja par de Lanžē, de Butjēra un grāfa de Sansēra ierašanos. Šie jaunie ļaudis draudzējās ar monsenjoru, bet vēl vairāk ar d'Etampa kundzi.
Visi trīs bija savīstījušies platos melnos lietusmēteļos un, lai gan tie priecīgi smējās, man šķita, ka viņi ir mājā ienesuši nelaimi. Nojauta, diemžēl, nepievīla mani.
Grāfs de Montgomerijs piecēlās un laipni devās viesiem pretī.
— Labvakar, draugi, — viņš teica, spiežot tiem roku.
Pēc viņa mājiena es palīdzēju kungiem novilkt lietusmēteļus, un visi trīs apsēdās pie kamīna.
— Kāds laimīgs gadījums atvedis jūs pie manis? — grāfs jautāja.
— Trīskāršas derības, — de Butjēra kungs sacīja, — un es jau esmu vinnējis, jo mēs atradām jūs mājās.
— Nu, bet es tās uzvarēju vēl agrāk, — teica de Lanžē kungs.
— Bet es tās drīz vien uzvarēšu, paši redzēsiet, — grāfs de Sansērs izmeta.
— Par ko tad jūs saderējāt, mani kungi? — grāfs de Montgomerijs vaicāja.
— Lanžē strīdā ar Angijēnu apgalvoja, — atbildēja de Butjēra kungs, — ka troņmantnieks šovakar Luvrā nebūs. Mēs aizgājām uz turieni un pārliecinājāmies, ka Angijēns ir derībās zaudējis.
— Kas attiecas uz Butjēru, — grāfs de Sansērs teica, — viņš strīdējās ar Monžāna kungu, ka jūs šovakar būsiet mājās un, kā redzat, viņš derībās uzvarēja.
— Arī tu esi uzvarējis, Sansēr, vari būt drošs, — savukārt paziņoja de Lanžē kungs, — jo visas trīs derības būtībā ir par vienu un to pašu lietu, un mēs to varam kopā vai nu vinnēt vai zaudēt. Sansērs vinnēja simt pistoļu no d'Osena, — viņš skaidroja grāfam de Montgomeri- jam, — jo apgalvoja, ka de Puatjē kundze šovakar jutīsies nevesela.
Jūsu tēvs briesmīgi nobālēja, Gabriel.
— Jūs tiešām esat savas derības uzvarējis, de Sansēra kungs, — viņš saviļņots teica. — Lielā senešala atraitne man tikko lika saprast, ka pēkšņa nespēka dēļ šovakar nevienu nevar pieņemt.
— Re nu! — grāfs de Sansērs iesaucās. — Es taču jums jau teicu! Kungi, jūs taču apliecināsiet d'Osenam, ka viņš man ir parādā simt pistoļu.
Un tie visi sāka smieties kā jukuši. Bet grāfs de Montgomerijs palika drūms kā bijis.
— Bet tagad, mani labie kungi, — viņš sāji pasmaidīja, — vai jūs nebūtu tik laipni un nepaskaidrotu man šīs mīklas jēgu?