— Ar vislielāko prieku, — de Butjēra kungs atbildēja, — tikai lieciet iet prom kalpiem.
— Tie ir mani uzticami draugi, — viņš jaunajiem cilvēkiem sacīja, — man no viņiem nav ko slēpt vai kaunēties.
— Lai notiek, — de Lanžē kungs piekrita. — Tas mazliet ož pēc provinces, taču šī lieta, grāf, vairāk attiecas uz jums nekā uz mums. Jo es esmu pārliecināts, ka arī viņi jau šo noslēpumu zin — jo pilsētā par to vien runā — bet jūs, kā izskatās, par to uzzināsiet pēdējais.
— Runājiet taču! — de Montgomerijā kungs iesaucās.
— Mans dārgais grāf, — de Lanžē kungs turpināja, — mēs jums visu izstāstīsim, jo mums ir sāpīgi redzēt jūs piekrāptu. Bet izstāstīsim ar noteikumu, ka jūs šo lietu uzņemsiet filozofiski, tas ir, jautri. Jo tas nav jūsu naida vērts, patiešām, īpaši tādēļ, ka jūsu naids šoreiz ir pilnīgi bezspēcīgs.
— Redzēsim, — monsenjors atbildēja.
— Dārgais grāf, — de Butjēra kungs, visjaunākais un vispārgalvīgākais no visiem, — jūs pārzināt mitoloģiju un, protams, zināt teiku par Endimionu*.
Bet cik, pēc jūsu domām, Endimionam bija gadu viņa romāna laikā ar Diānu? Ja jūs uzskatāt, ka ap četrdesmit, jūs maldāties. Viņam nebija pat divdesmit, bārda tam bija tikko sākusi dīgt. Lūk, kāpēc Endimiona
Endimions — romiešu mitoloģijā brīnišķīgs jauneklis, kas iemīlejās Diānā, mēness un medību dievietē.
šovakar nav Luvrā, mēness dieviete aizslēpusies aiz mākoņiem un kļuvusi neredzama, droši vien, lietus dēļ, bet jūs sēžat mājās, monsenjor de Mont- gomerij. No augšminētā ari izriet, ka mēs visas trīs derības esam uzvarējuši. Lai dzīvo prieks un jautrība!
— Pierādījumus! — vēsi teica grāfs.
— Pierādījumus? — de Lanžē kungs atkārtoja. — Bet jūs pēc tiem varat aiziet pats. Jo jūs taču dzīvojat dažu soļu attālumā no mēness dievietes mitekļa.
— Tā gan ir. Paldies, — grāfs sacīja un piecēlās.
Trīs viesiem arī nācās piecelties. Drūmais grāfa vaigs tos nobiedēja.
— Es jums teikšu, grāf, — de Sansēra kungs teica, — nedomājiet darīt muļķības, un atcerieties, ka cīnīties ar lauvēnu nav mazāk bīstami kā ar pašu lauvu.
— Varat būt mierīgs, — grāfs atteica.
— Jums patiešām nekas nav padomā?
— Tad jau redzēsim.
Ar šiem vārdiem viņš pavadīja tos lidz durvīm vai, pareizāk sakot, izmeta laukā. Atgriezies viņš pavēlēja manam Pero:
— Zobenu un apmetni!
Tas viņam padeva prasīto.
— Jūs to zinājāt, vai ne? — grāfs vaicāja.
— Jā, monsenjor, — Pero nodūra galvu.
— Kāpēc tad neko man neteicāt?
— Monsenjor… — Pero gribēja taisnoties.
— Saprotu. Jūs esat nevis draugi, bet kalpa dvēseles, — viņš draudzīgi uzsita Pero uz pleca.
Viņš bija ļoti bāls, bet runāja dīvaini svinīgā mierā. Viņš vēl jautāja Pero:
— Vai sen jau šīs baumas klīst?
— Monsenjor, — Pero teica, — jūs saderinājāties ar Diānu de Puatjē pirms pieciem mēnešiem, kāzas bija nozīmētas uz novembri. Runā, ka troņmantnieks ir iemīlējies Diānas kundzē mēnesi pēc tam, kad viņa pieņēma jūsu bildinājumu.
Taču baumas par to nav vecākas par diviem mēnešiem, bet es tās uzzināju tikai pirms divām nedēļām. Vakar manā klātbūtnē viens no De- lagarda kunga kalpiem atļāvās par šo tēmu pajokot, es viņu piekāvu, bet barons Delagards neuzdrošinājās mani apturēt.
— Joki izbeigsies!
Grāfs to pateica tā, ka es nevilšus sarāvos. Viņš pārvilka ar roku pār pieri un sacīja man:
— Aloīze, aizej pēc Gabriela, es gribu to apskaut.
Jūs, monsenjor, gulējāt ciešā bērna miegā un, kad es jūs pamodināju, jūs sākāt raudāt. Es jūs ietinu segā un aiznesu tēvam. Viņš jūs paņēma uz rokām, ilgi skatījās un uz jums, tad noskūpstīja jūsu miegainās actiņas.
Un tajā brīdī viņa asara noritēja pār jūsu sārto sejiņu. Tā bija pirmā asara, kas manā klātbūtnē noritēja šim stiprajam cilvēkam. Atdevis man jūs, viņš teica:
— Es uzticu tev savu bērnu, Aloīz.
Tie bija viņa pēdējie vārdi man. Pero tam teica:
— Es jūs pavadīšu, monsenjor.
— Nē, Pero, — de Montgomerijā kungs teica, — man jābūt vienam. Paliec tepat.
— Bet, monsenjor, atļaujiet…
— Es tā gribu.
Viņam iebilst nevarēja, un Pero apklusa. Grāfs mums paspieda roku.
— Palieciet sveiki, mani dārgie draugi… Nē, nevis sveiki, bet uz redzēšanos.
Un tā viņš aizgāja mierīgā drošā solī, it kā gatavotos atgriezties pēc ceturtdaļstundas.
Pero neko neatbildēja, bet tikko grāfs bija izgājis, viņš paņēma savu zobenu un apmetni. Mēs nepārmijām ne vārda, un es nemēģināju viņu aizturēt — viņš pildīja savu pienākumu. Viņš apskāva mani, un es raudādama piekļāvos viņam. Pero mani maigi noskūpstīja un izskrēja grāfam līdz. Tas viss ilga ne vairāk par minūti.
Palikusi viena, es bezspēkā nokritu uz krēsla un sāku lūgt Dievu. Aiz loga bungoja lietus, auroja vējš. Bet jūs, monsenjor Gabriel, atkal iegrimāt bezrūpīgā miegā. Un neviens nezināja, ka jūs pamodīsieties kā bārenis.
XXI
Kā greizsirdība reizēm dzēsa kārtu atšķirības.jau pirms Franču revolūcijas
De Brezē savrupmāja, kurā tolaik dzīvoja Diānas kundze, patiešām atradās pavisam netālu no mūsu mājas.
Pero, sekojot savam kungam pa gabalu, redzēja, ka viņš apstājās Diānas kundzes durvju priekšā, tad pieklauvēja un iegāja iekšā. Arī Pero pienāca tuvāk.
De Montgomerijā kungs augstprātīgi un valdonīgi runāja ar kalpiem, kas centās tam aizšķērsot ceļu. Viņi mēģināja to pārliecināt, ka kundze guļ slima gultā.