Bet grāfs pastūma kalpus sāņus un gāja tālāk, bet Pero, izmantojot kalpu apjukumu, ieslīdēja pa neaizslēgtajām durvīm un tumsā bez pūlēm uzkāpa de Montgomerijā kungam līdzi pa kāpnēm.
Kāpņu augšējā laukumiņā jau gaidīja divas uztrauktas un noraudājušās hercogienes kalpones. Tās vaicāja, ko kungs meklē tik vēlā vakara stundā. Un tiešām, torņa pulkstenis tajā brīdī nosita desmit.
De Montgomerijā kungs paziņoja, ka vēlas satikt Diānas kundzi, ka nekavējoties jāpaziņo tai kāds svarīgs jaunums un, ja viņa nevar to pieņemt tūlīt, viņš pagaidīs.
Viņš runāja tik skaļi, ka hercogienes guļamistabā, protams, visu varēja labi dzirdēt. Viena no kalponēm ieskrēja guļamistabā un drīz atgriezās ar atbildi, ka de Puatjē kundze gatavojas iet gulēt, tomēr viņa pie grāfa iznāks un lai tas gaida viņu lūgšanu telpā.
Vai nu troņmantnieks nebija Diānas guļamistabā, vai arī viņš uzvedās franču troņa mantiniekam nepieklājīgi mazdūšīgi. De Montgomerijā kungs, neko neiebilstot, iegāja lūgšanu telpā kopā ar abām kalponēm.
Tad Pero, paslēpies kāpņu laukumiņa puskrēslā, arī uzkāpa otrā stāvā un noslēpās aiz sienas segas platajā gaitenī, kas Diānas kundzes guļamistabu savienoja ar lūgšanu telpu.
Gaiteņa dzijumā varēja manīt vēl divas aizvērtas durvis, vienas uz guļamistabu un otras uz lūgšanu telpu. Pero tūlīt saprata, ka viņam izdosies noklausīties gandrīz visu, kas notiks abās istabās.
Ak, ne jau ziņkārība vadīja manu labo vīru, monsenjor! Grāfa atvadu vārdi un Jaunas nojautas viņam čukstēja, ka grāfam draud briesmas, ka pret viņu tiek rīkota sazvērestība. Pero gribēja būt tuvumā, lai nepieciešamības gadījumā palīdzētu savam kungam.
Diemžēl, monsenjor, neviena zilbe, ko viņš spēja sadzirdēt, neattiecas uz to tumšo un liktenīgo jautājumu, kas jūs nomoka pašlaik.
De Montgomerijā kungs nebija nogaidījis ne.divas minūtes, kad pie viņa lūgšanu telpā strauji ienāca de Puatjē kundze.
— Grāf, ko tas nozīmē? — viņa tam uzbruka. — Kas tas par nakts iebrukumu pēc mana lūguma netraucēt mani?
— Es jums atbildēšu vajsirdīgi un īsi, hercogien, taču vispirms atlaidiet savas meitenes.
Tagad klausieties, es gari nerunāšu. Man tikko pavēstīja, ka man ir sāncensis attiecībā uz jums, ka tas ir troņmantnieks un ka šovakar viņš ir pie jums.
— Un jūs tam noticējāt? Ja jūs šurp esat atdrāzies tāpēc, lai pārbaudītu man… - Diāna augstprātīgi teica.
— Es ciešu, Diāna, un esmu atsteidzies pie jums tāpēc, lai jūs mani mierinātu.
— Nu jūs mani esat redzējis, esat pārliecinājies, ka jums ir samelojuši, lieciet taču mani mierā. Dieva dēj, Žan, ejiet mājās!
— Nē, Diāna, — grāfs sacīja, acīmredzot uztraukts par to, ka viņa pārāk steidzīgi centās no viņa atbrīvoties. — Ja runas par to, ka troņmantnieks ir pie jums, izrādījušās nepatiesas, tas vēl nenozīmē, ka viņš nevar atnākt… bet man Joti gribētos apmelotājus pieķert melos!
— Tātad jūs gribat palikt, mans kungs?
— Es palieku. Ejiet gulēt, Diāna, ja jūs nejūtaties labi. Es, savukārt, ar jūsu atjauju sargāšu jūsu miegu.
— Bet, atklāti sakot, ar kādām tiesībām jūs to darīsiet? — Diāna iesaucās. — Kas jūs man esat? Vai tad man nav dota brīva rīcība?
— Nē, kundze, — grāfs stingri atbildēja. — Jums nav tiesību padarīt par apsmieklu godīgu galminieku, kura bildinājumus jūs esat pieņēmusi.
— Taču piedāvājumu apsargāt mani gan es nepieņemšu, — Diāna atcirta. — Jums nav tiesību te palikt. Jūs man neesat vīrs. Un jūsu vārdu es nevalkāju, cik man zināms.
— Kundze! — grāfs izmisumā iekliedzās. — Kāda man daļa par apsmieklu? Ak, Dievs! Jūs taču labi zināt, Diāna, ne jau par to ir runa. Gods! Cieņa! Vārds! Ne par to es runāju, bet par to, ka es mīlu jūs, ka es esmu neprātīgi greizsirdīgs un nogalināšu jebkuru, kas uzdrošināsies pieskarties manai iemīļotajai, lai tas troņmantnieks vai pats valdnieks. Man nav svarīgs tā vīrieša vārds, kam es atriebšos, ticiet man!
— Bet par ko, atļaujiet vaicāt? Kāpēc? — grāfam aiz muguras atskanēja valdonīga balss.
Pero sarāvās, jo tumšajā gaitenī pazina tikko atnākušo troņmantnieku, mūsu tagadējo karali. Tam aiz muguras spīdēja lišķīgais un nežēlīgais de Monmoransī kunga ģīmis.
— Ak! — Diānas kundze iesaucās un, rokas lauzīdama, atkrita krēslā. — Lūk, no kā es baidījos!
— Ā! — grāfam izlauzās.
Taču pēc mirkļa Pero dzirdēja viņa gandrīz mierīgo balsi:
— Monsenjor troņmantniek, tikai vienu vārdu… Dieva dēļ! Sakiet, ka neesat šeit ieradies tikai tādēļ, ka mīlat Diānu de Puatjē un ka viņa mīl jūs!
— De Montgomerijā kungs, — troņmantnieks teica, vēl neatguvies no degošā naida, — tikai vienu vārdu… kārtības pēc. Sakiet, ka jūs te neatrodaties tā paša iemesla dēļ.
Bija skaidrs, ka te ir satikušies nevis troņmantnieks un vienkāršs augstmanis, bet divi vīrieši, divi greizsirdīgi un uzkurināti sāncenši, divas ciešanu pilnas sirdis.
— Diānas kundze man ir atdevusi savu sirdi un roku! To taču zina visi, arī jūs tajā skaitā, — grāfs sacīja, tīšām neminot titulu.
— Solījumi, tas ir tikai vējš! Tos var aizmirst! — troņmantnieks sacīja. — Manas mīlestības tiesības nav tik ilgas, taču ir ne mazāk pamatotas. Esmu nodomājis aizstāvēt tās.
— Neprātīgais! Viņš runā par tiesībām! — grāfs iesaucās greizsirdības un niknuma uzliesmojumā. — Jūs vēl uzdrošināties apgalvot, ka šī sieviete ir jūsu?
— Es gribu apgalvot vismaz to, ka viņa nav jūsu! — Indriķis strīdējās pretī. — Es šajā namā atrodos ar tā saimnieces atļauju, ko, šķiet, jūs nevarat teikt par sevi, un tāpēc es gaidu, ka jūs aiziesiet, kungs.
— Ja jūs esat tik nepacietīgs, iesim reizē…
— Izaicinājums? — iesaucās Monmoransī, nostājies starp viņiem. — Jūs uzdrošināties mest izaicinājumu Francijas troņmantniekam?