— Te nav troņmantnieka, — grāfs stingri sacīja. — Ir cilvēks, kas pretendē uz tās sieviete mīlestību, kuru mīlu es, un tikai!
Viņš acīmredzot spēra soli uz Indriķa pusi, jo Pero dzirdēja, kā Diāna iekliedzās:
— Viņš grib apvainot princi! Viņš grib to nogalināt! Palīgā!
Viņa apjukumā izskrēja no istabas, lai gan de Monmoransī kungs lūdza viņu nomierināties, sacīdams, ka viņiem ir divi zobeni pret vienu un uzticami sargi apakšstāvā.
Pero ievēroja, ka viņa, mirkstot asarās, aizskrēja pa gaiteni uz savu istabu, saucot palīgā savas kalpones un troņmantnieka cilvēkus.
Tomēr viņas bēgšana sāncenšus neatvēsināja, un grāfs uzreiz uzķēra Monmoransī nevilšus izteikto vārdu „sargi".
— Acīmredzot, — viņš nicīgi iesmējās, — monsenjors troņmantnieks uzskata par iespējamu savu godu aizstāvēt ar savu ļaužu zobeniem?
— Nē, mans kungs, — Indriķis lepni atteica, — man pietiks pašam ar savu zobenu, lai sodītu jebkuru par nekaunību.
Viņi abi jau ķērās pie zobeniem, kad strīdā atkal iejaucās de Monmoransī:
— Piedodiet, monsenjor, taču tas, kurš varbūt jau rīt kāps tronī, šodien nedrīkst riskēt ar dzīvību. Jūs, monsenjor, esat ne tikai cilvēks — jūs esat tauta. Francijas troņmantnieks drīkst cīnīties tikai par Franciju.
— Tādā gadījumā, — grāfs iesaucās, — Francijas troņmantnieks, kam pieder viss, nedrīkst man atņemt to vienīgo, kurai es esmu veltījis visu savu dzīvi, to kas man ir dārgāka par visu, jo tikai viņas dēļ es esmu aizmirsis visu uz pasaules… jā, jā, šis sievietes dēļ, kas varbūt mani ir piekrāpusi.
Taču nē, viņa nav mani krāpusi, tas nav iespējams, es viņu pārāk stipri mīlu! Monsenjor! Piedodiet man manu nesavaldību, manu neprātu un esiet tik žēlīgs, pasakiet man, ka jūs Diānu nemīlat.
Nevar taču nākt pie mīļotās sievietes Monmoransī kunga un astoņu vai deviņu karavīru pavadībā!..
Uz to de Monmoransī kungs atbildēja:
— Neskatoties uz monsenjora iebildumiem, es šovakar vēlējos viņu pavadīt ar sardzi, jo man slepeni ziņoja, ka viņam gatavo uzbrukumu.
Man vajadzēja no viņa šķirties uz šī nama sliekšņa, bet jūsu kliedzieni, ko mēs izdzirdējām, mudināja mani iet tālāk un pārliecināties par to, ka mani nezināmie draugi mani ir brīdinājuši pareizi un laikus.
— O, es zinu gan, kas ir šie nezināmie draugi! — grāfs, rūgti nosmē- jies, teica. — Tie droši vien ir tie paši, kas arī mani brīdināja par to, ka šovakar šeit būs troņmantnieks.
Var uzskatīt, ka viņu iecere ir izdevusies. Tā, kas viņiem to iestāstīja, savu ir panākusi. Jo d'Etampas kundze acīmredzot gribēja tikai vienu — skandālu, kas apkaunotu de Puatjē kundzi. Bet troņmatnieka kungs, kas bez saubīšanās ieradās pie viņas uz mīlas satikšanos veselas armijas pavadībā, godam ir šo ieceri sekmējis.
Tātad, jūs jau esat tik tālu nogājis, Indriķi Valuā, ka nemaz vairs nesaudzējat de Puatjē kundzes godu… Jūs atklāti saucat viņu par savu sirdsdāmu? Jūs man to esat nolaupījis un reizē ar viņu arī manu laimi un dzīves jēgu!
Lai mani sasper jods, tad arī man nav jūs ko saudzēt!
Ja tu esi Francijas troņa mantinieks, Indriķi Valuā, tas nenostāda tevi ārpus pārējiem augstmaņiem un tu man atbildēsi par savu nekrietno rīcību… vai arī tu esi nožēlojams zaķapastala!
— Nelietis! — troņmantnieks iesaucās un, izrāvis zobenu, metās grāfam virsū.
Taču de Monmoransī kungs atkal nostājās starp viņiem:
— Monsenjor, es atkārtoju — manā klātbūtnē troņmantnieks necīnīsies ar zobenu rokā sievišķa brunču dēļ…
— Ar cilvēku, kas ir ievērojamāks par tevi, galma roklaiža! — grāfs niknumā iesaucās. — Bet, starp citu, katrs augstmanis līdzinās karalim. Montgomeriji ir Valuā vērti, viņi ir tik bieži laulājušies ar franču un angļu prinčiem, ka tiem ir tiesības arī cīnīties ar tiem.
Montgomeriji otrā un trešā augumā nēsāja Francijas karaļu ģērboni. Tātad, monsenjor, mūsu ģerboņi ir tikpat līdzīgi kā mūsu zobeni. Esiet taču bruņinieks! Bet nē. Jūs esat tikai bailīgs puišelis, jūs labprātāk slēpjaties aiz sava audzinātaja muguras.
— Laidiet mani, Monmoransī! — kliedza troņmantnieks, izraudamies konetablam no rokām.
— Nē, velns lai parauj, — tas sauca, — es jums neļaušu kauties ar šo vājprātīgo. Atpakaļ! Pie manis! — viņš no visa spēka iekliedzās.
No augšas skanēja Diānas spiedzieni, kura, noliekusies pāri margām, arī kliedza ne savā balsī:
— Palīgā! Skrieniet šurp! Neļaujiet, lai viņš nogalina princi!
Šī Dalilas* nodevība acīmredzot bija pēdējais piliens grāfa ciešanu kausā. Jo tāpat jau viņi bija divi pret vienu.
Pero sastinga šausmās, izdzirdot grāfa vārdus:
— Nu ko, Indriķi Valuā? Lai gūtu gandarījumu no tevis un tava savedēja, man būs jāsāk rīkoties?
Pero šķita, ka grāfs paspēra soli un pacēla roku pret troņmantnieku. Indriķim izlauzās neskanīgs kliedziens. Bet Monmoransī acīmredzot saķēra grāfu aiz rokas, jo Pero dzirdēja, kā princis iesaucās:
— Viņa cimds ir skāris manu pieri! Viņš nedrīkst mirt citādi, kā no mana zobena cirtiena, Monmoransī!
Tas viss notika vienā acumirklī. Šajā brīdī telpā ielauzās miesassargi. Sākās izmisīga cīņa, iešķindējās zobeni. Monmoransī kliedza:
— Sasieniet to trako!
Bet troņmantnieks:
— Nenositiet viņu, Dievs dēļ, nenositiet!
Šī pārāk nevienlīdzīgā cīņa ilga ne vairāk par minūti, Pero pat nepaspēja iet palīgā savam kungam. Ticis līdz lūgšanu telpas slieksnim, viņš ieraudzīja vienu miesassargu uz grīdas beigtu, diviem citiem no ievainojumiem sūcās asinis. Taču grāfs jau bija atbruņots, sasiets, un viņu turēja pieci vai seši cilvēki.
Pero, kuru neviens šajā jezgā nebija pamanījis, nosprieda, ka labāk nenokļūt šo kungu ķetnās. Tādā gadījumā viņš vismaz varēs paziņot drau-