Pēc Bībeles leģendas Dalila, uzzinājusi, ka viņas mīļākajam — Samsonam spēks ir matos, naktī nogrieza tos aizmigušajam Sam- sonam un nodeva viņu ienaidnieku rokās.
giem par notikušo vai arī kaut kā palīdzēt kungam labvēlīgākā brīdī. Viņš klusi atgriezās savā slēptuvē un gaidīja izdevīgu brīdi, lai pacenstos grāfu glābt. Starp citu, grāfs nebija ne nogalināts un pat ne ievainots…
Jūs tūlīt redzēsiet, monsenjor, ka manam vīram nepietrūka ne drošsirdības, ne vīrišķības. Jā, un saprāta tam bija tik pat daudz, cik varonības…
Pagaidām viņam atlika tikai viens — vērot notiekošo un gaidīt.
De Montgomerijā kungs nemitējās kliegt:
— Es taču tev teicu, Indriķi Valuā, ka pret manu zobenu tu cīnīsies ar desmit svešiem zobeniem un pret manu apvainojumu ar savu karavīru lēto varonību!
— Jūs dzirdat, de Monmoransī kungs? — troņmantnieks teica, trīcot pie visām miesām.
— Bāziet tam muti ciet! — Monmoransī pavēlēja, princim neko neatbildējis.. — Es jums kādu atsūtīšu, kas pateiks, ko ar viņu darīt, — viņš vērsās pie saviem ļaudīm. — Bet līdz tam laikam nenolaidiet no viņa acis! Jūs man par viņu atbildēsiet!
Viņš izgāja no lūgšanu telpas, velkot līdzi troņmantnieku. Iziedami cauri gaitenim, kur slēpās Pero, viņi iegāja Diānas kundzes guļamistabā.
Tad Pero pārskrēja uz uz otru pusi un ar ausi piespiedās pie viņas durvīm.
Tas, ko viņš bija līdz šim redzējis un dzirdējis, nebija salīdzināms ar to, kas viņu sagaidīja tagad.
XXII
Diāna nodod pagātni
— De Monmoransī kungs, — troņmantnieks sacīja, nomākts un saniknots, — velti jūs mani atturējāt gandrīz ar varu… Esmu ārkārtīgi neapmierināts ar jums un pats ar sevi…
— Atļaujiet pateikt, monsenjor, — Monmoransī atteica, — tā var runāt jebkurš jauneklis, taču ne karaļa dēls. Jūsu dzīvība nepieder jums pašam, bet gan jūsu tautai, un jūsu pienākumi atšķiras no citu ļaužu pienākumiem.
— Kāpēc tad es esmu tik nikns pats uz sevi un jūtu kaunu? — princis vaicāja. — Ak, jūs arī esat tepat, hercogiene! — viņš teica, pamanījis Diānu.
Ievainotā pašapziņa šoreiz ņēma virsroku pār greizsirdīgu mīlestību, un princim paspruka pārmetums:
— Jūsu namā un jūsu dēļ mani pirmo reizi apvainoja.
— Manā namā, par nelaimi, jā. Bet ne manis dēļ, — Diāna teica. — Vai es neesmu cietusi tāpat kā jūs un pat vēl vairāk? Es taču ne pie kā neesmu vainīga. Vai tad es šo cilvēku mīlu? Vai kādreiz esmu mīlējusi?
Nodevusi grāfu, viņa vēl no tā atsakās!
— Es mīlu tikai jūs, — Diāna turpināja, — mana sirds un mana dzīvība pieder vienīgi jums.
Es esmu sākusi dzīvot tikai kopš tā brīža, kad jūs kļuvāt par manas sirds valdnieku. Reiz… jā, kādreiz… es kā pa miglu atceros, ka esmu ļāvusi gan Montgomerijam cerēt… Taču neko konkrētu es viņam neesmu solījusi. Taču tad uzradāties jūs, un viss tika aizmirsts.
Kopš tās svētlaimīgās dienas, zvēru, es esmu piederējusi jums, dzīvojusi tikai jums, monsenjor. Šis cilvēks melo, viņš ir manu ienaidnieku pusē, viņam uz mani nav nekādu tiesību, Indriķi. Es viņu gandrīz nepazīstu; ne tikai nemīlu, bet pat neieredzu un nicinu to.
Es pat nepavaicāju jums, vai viņš vēl ir dzīvs vai jau miris. Manas domas ir tikai pie jums…
— Vai tas tā ir? — joprojām ar aizdomām vaicāja Indriķis.
— To var ātri un viegli pārbaudīt, — de Monmoransī kungs iejaucās. — Montgomerijs ir dzīvs, hercogien, bet mūsu ļaudis ir viņu sasējuši un padarījuši nekaitīgu.
Viņš smagi apvainojis princi. Taču tiesai viņu nodot nav iespējams. Tāda veida nozieguma iztiesāšana jau būtu bīstamāka par pašu noziegumu.
No otras puses, vēl mazāk pieļaujams, lai troņmantnieks piekristu divkaujai ar šo nelieti. Kādas ir jūsu domas šajā sakarā? Ko lai mēs ar šo cilvēku darām?
Istabā iestājās nāves klusums.
Pero aizturēja elpu, lai labāk sadzirdētu atbildi, ar ko tik ļoti hercogiene vilcinājās. Acīmredzot Diānas kundze baidījās pati no sevis un no tiem vārdiem, kurus grasījās pateikt.
Bet galu galā kaut kas bija jāsaka, un viņa teica gandrīz drošā balsī:
— Montgomerijā kunga noziegums ir apvainojums viņa majestātei. Monmoransī kungs, kāds ir sods par karaļa apvainošanu?
— Nāve, — konetabls atbildēja.
— Nu tad lai tas cilvēks mirst, — Diāna aukstasinīgi teica.
Visi nopūtās. Istabā atkal kļuva kluss, un tikai pēc ilgas klusēšanas atskanēja Monmoransī balss.
— Patiešām, hercogien, jūs nemīlat un nekad neesat mīlējusi de Montgomerijā kungu.
— Bet es tagad vēl vairāk iebilstu pret Montgomerijā nogalināšanu, — troņmantnieks paziņoja.
— Es arī, — piekrita Monmoransī, — taču citu iemeslu dēļ. Jūsu augstsirdības diktēto viedokli es atbalstu no veselā saprāta pozīcijām.
Grāfam de Montgomerijam ir ietekmīgi draugi un radinieki Francijā un Anglijā. Galmā, bez tam, ir zināms, ka viņam te ar mums šonakt jāsatiekas.
Ja rīt mums skaļi pieprasīs viņa atgriešanos, mēs nedrīkstam uzrādīt viņa līķi. Mūsu dižciltīgie kungi nevēlas, lai pret viņu rupji izturētos un galētu nost bez jebkādām ceremonijām.
Tāpēc mums ir jāatbild apmēram tā: „De Montgomerijā kungs ir aizbēdzis," vai: „De Montgomerijā kungs ir slims un ievainots."
Bet, ja mūs piespiedīs pie sienas, neko darīt! Sliktākajā gadījumā mums jāpatur iespēja izvest viņu no cietuma un parādīt cilvēkiem. Tomēr es ceru, ka šī piesardzība būs lieka.
Par Montgomeriju interesēsies gan rīt, gan parīt. Pēc nedēļas runas par viņu apklusīs, bet pēc mēneša pazudīs pavisam. Draugi aizmirst paši pirmie. Tāpēc es uzskatu, ka noziedznieks nedrīkst ne mirt, ne dzīvot — tam ir jāpazūd!