— Lai tā notiek! — troņmantnieks sacīja. — Lai viņš aizbrauc no Francijas. Viņam ir radinieki Anglijā, lai meklē patvērumu pie tiem.
— Nu, nē, monsenjor, — Monmoransī atbildēja. — Nāve viņam ir pārāk smags sods, bet izdzīšana — pārāk liela greznība. Jūs taču negribētu, — un viņš pazemināja balsi, — lai šis vīrs stāsta Anglijā par to, kā pacēlis pret jums roku.
— O, nepieminiet! — troņmantieks iesaucās, zobus griezdams.
— Un tomēr esmu spiests to darīt, lai atturētu jūs no pārsteidzīgas rīcības. Jāizdara tā, lai grāfs — dzīvs vai miris — nevienam neko nevarētu izpļāpāt. Mūsu miesassargi ir uzticami ļaudis, un pie tam viņi nemaz nezin, ar ko tiem ir darīšana.
Šatlē komandants ir mans draugs, bez tam viņš ir kurls un mēms, kā viņa cietums. Lai Montgomerijs šo nakti pavada Šatlē cietumā. Rīt no rīta būs zināms, ka viņš pazudis, un mēs par šo notikumu izplatīsim vispretrunīgākās baumas.
Ja baumas nenoklusīs pašas no sevis, ja grāfa draugi sacels pārāk lielu brēku, par ko es tomēr ļoti šaubos, un novedīs izmeklēšanu līdz galam, mēs varēsim sevi attaisnot, uzrādot Šatlē reģistrācijas grāmatu, kur būs redzam, ka Montgomerijs, apsūdzēts par to, ka apvainojis troņmantnieku, gaida cietumā tiesas spriedumu.
Mēs tādu ierakstu uzrādīsim, un nebūs mūsu vaina, ka cietumā, kur vispār ir neveselīgs klimats, Montgomeriju pārāk stipri ietekmēs nožēla un sirdsapziņas mokas un viņš nobeigsies, tiesas spriedumu nesagaidījis.
— Ko jūs runājat, Monmoransī! — troņmantnieks izbijies viņu pārtrauca.
— Esiet mierīgs, monsenjor, — prinča padomnieks turpināja, — mums nenāksies lietot šo galējo līdzekli. Troksnis, kas sacelsies sakarā ar grāfa pazušanu, noklusīs pats no sevis. Draugi viņu ātri vien aizmirsīs, un de Montgomerijā kungs, beidzis savu dzīvi sabiedrībā, cietumā varēs dzīvot, cik uziet.
— Bet viņam ir dēls, — Diānas kundze iebilda.
— Jā, mazgadīgs, viņam teiks, ka neviens nezin, kur palicis viņa tēvs, bet tad, kad viņš paaugsies, ja vien viņam būs lemts paaugties, viņam būs pašam savas intereses, savas tieksmes, un tam nemaz negribēsies iedziļināties piecpadsmit vai divdesmit gadus vecā pagātnē.
— Tas viss ir pareizi un veikli izdomāts, — de Puatjē kundze teica. — Es noliecu galvu jūsu idejas priekšā un apbrīnoju jūs!
— Jūs esat pārāk laipna! — pagodinātais Monmoransī viņai palocījās, — es esmu laimīgs atgādināt, ka pats liktenis ir lēmis, lai mēs viens otru tik labi saprastu.
— Bet es neapbrīnoju! — troņmantnieks iesaucās. — Tieši otrādi — es nosodu un iebilstu pret to…
— Nosodiet vien, monsenjor, jums būs pilnīga taisnība, — Monmoransī viņu pārtrauca. — Nosodiet, taču neiebilstiet, nelieciet šķēršļus. Tas viss nekādā veidā uz jums neattiecas, un visu atbildību ļaužu un Dieva priekšā par šo soli uzņemos es.
— Bet šis noziegums saistīs mūs kopā! — troņmantnieks teica. — Kopš šī brīža jūs man būsiet ne vien draugs, bet arī līdzzinātājs!
— Ak, monsenjor, es esmu tālu no tādām domām, — viltīgais padomnieks centās ieskaidrot viņam. — Bet varbūt labāk uzticēt šīs problēmas atrisināšanu jūsu tēvam, karalim?
— Nē, nē, tēvs lai labāk neko par to nezin! — troņmantnieks steidzīgi atsaucās.
— Bet man nāktos par to viņam ziņot, ja jūs turpinātu maldīgi uz- stit, ka mēs dzīvojam bruņinieku laikos, — de Monmoransī kungs nosmīnēja. — Taču nesteigsimies, bet atstāsim, lai laiks izšķir mūsu strīdu. Piekrītat? Tikai lai grāfs pa šo laiku paliek apcietinājumā. Tas ir nepieciešams mūsu turpmāko lēmumu realizēšanai, lai kādi tie būtu. Tomēr pašus lēmumus mēs atliksim uz nenoteiktu laiku.
— Lai notiek! — gļēvais troņmantnieks ātri piekrita. — Ļausim de Montgomerijā kungam apdomāties, un arī man būs laiks padomāt, kā man liek rīkoties mans gods un sirdsapziņa.
— Atgriezīsimies Luvrā, monsenjor, — Monmoransī kungs teica. — Lai visa sabiedrība pārliecinās, ka mēs neesam šeit. Rīt es jums atdošu jūsu princi, — viņš ar smaidu vērsās pie de Puatjē kundzes, — jo es redzēju, ka jūs viņu mīlat pa īstam.
— Bet vai to redz troņmantnieks? — Diāna vaicāja. — Un vai viņš man ir piedevis šo nelaimīgo, negaidīto satikšanos?
— Jā, jūs mīlat mani un tas ir… drausmīgi, Diāna, — troņmantnieks domīgi sacīja. — Sāpes, ko es jutu no domas, ka varu jūs zaudēt, man visā atklātībā parādīja, ka šī mīlestība man ir nepieciešama kā gaiss.
— Ak, ja tā būtu taisnība! — Diāna kaislīgi iesaucās, skūpstot roku, ko princis tai pasniedza par izlīguma zīmi.
— Iesim, vairs nevar ilgāk gaidīt, — Monmoransī teica.
— Uz redzēšanos, Diāna!
— Uz redzēšanos, mans pavēlniek, — hercogiene sacija, pēdējos vārdos ielikdama tik daudz valdzinājuma, cik vien tā bija spējīga.
Kamēr troņmantnieks kāpa lejā pa kāpnēm, Monmoransī atvēra lūgšanu telpas durvis, kur gulēja sasietais de Montgomerijā kungs, un sacīja sardzes priekšniekam:
— Es jums drīzumā atsūtīšu savu cilvēku, un viņš pateiks, kā rīkoties ar arestēto. Bet pašlaik sekojiet katrai viņa kustībai un nenolaidiet no viņa acis. Jūs par to atbildat ar savu dzīvību.
— Klausos, monsenjor, — sardzes vīrs atbildēja.
— Jā, es pati arī viņu pieskatīšu, — de Puatjē kundze atsaucās, stāvēdama uz savas gujamtelpas sliekšņa.
Mājā iestājās kapa klusums, un Pero dzirdēja tikai sarga vienmērīgos soļus, kas staigāja turp un atpakaļ pie lūgšanu telpas durvīm.
XXIII
Nevajadzīgais upuris
Atmiņas par šo briesmīgo nelaimi Aloīzi pavisam izsita no sliedēm. Viņa runāja ar pūlēm un tad aprāva pavisam savu stāstu, lai atgūtu elpu.
Tad saņēmusies viņa turpināja:
— Kad troņmantnieks un viņa nekrietnais padomnieks izgāja ārā, pulkstenis nosita viens. Pero saprata, ka viņam neizdosies izglābt savu kungu, ja viņš neizmantos laiku, kas palicis līdz Monmoransī sūtņa atnākšanai.