— Hei, uzgaidiet, — sardzes priekšnieks viņu aizturēja, — kur jums jāsteidzas? Jūs apgalvojat, ka de Monmoransī kungs grib arestēto atlaist? Jūs esat drošs, ka jūs nav sūtījis neviens cits kā Monmoransī kungs?
— Aunapiere! — Pero asi atteica. — Kā tad es būtu zinājis, ka te apsargā apcietināto?
— Nu, labi, labi. Jums atbrīvos šo cilvēku, — sargs noņurdēja. — Cik nepastāvīgi savos spriedumos ir tie augstmaņi, velns viņus rāvis!
— Labi. Es jūs gaidu, — Pero noteica.
Pero apstājās kāpņu laukumiņā, žņaudzot rokā dunci. Ja viņš ieraudzītu īsto Monmoransī sūtni, tas tālāk gan nevarētu tikt.
Bet viņš neredzēja un nedzirdēja, sev aiz muguras Diānas kundzi, kas skaļo balsu iztraucēta, bija pienākusi pie lūgšanu telpas durvīm. Pa atvērtajām durvīm viņa ieraudzīja, kā sien grāfam vaļā rokas un šausmās iespiedzās:
— Nelaimīgie, ko jūs darāt?
— Pildām de Monmoransī kunga pavēli, — sargs atbildēja, — sienam arestēto vaļā.
— Tas nav iespējams! — de Puatjē kundze iesaucās. — De Monmoransī kungs nevarēja dot tādu pavēli. Kas jums to pavēli atsūtīja?
Sargs norādīja uz Pero, kas, izdzirdējis Diānas balsi, pagriezās pret viņu. Lampas gaisma krita uz nabaga vīra sejas. Diānas kundze viņu uzreiz pazina.
— Šis te? — viņa nošņāca. — Bet tas taču ir apcietinātā staļļ- meistars. Ko jūs gan būtu pastrādājuši!
— Meli! — Pero iekliedzās, vēl cerēdams glābties. — Es esmu de Manfola kunga staļļmeistars, un mani atsūtīja de Monmoransī kungs!
— Kas uzdrīkstas sevi saukt par Monmoransī kunga sūtni? — atskanēja sveša balss, īstā konetabla sūtņa balss. — Puiši, šis cilvēks melo. Lūk, Monmoransī zīmoggredzens, bez tam jums mani ir jāpazīst, es esmu grāfs de Montansjē. Kā jūs uzdrīkstējāties izņemt arestētajam vīkšķi no mutes? Jūs esat gandrīz to atsējuši? Nelieši! Sieniet stiprāk viņu! Nekavējoties!
— Tādas pavēles es varu saprast! — sacīja sardzes priekšnieks.
— Nabaga Pero! — noteica de Montgomerijā kungs.
Viņš ne ar pušplēstu vārdu nepārmeta Diānai. Var jau būt, ka viņš baidījās vēl vairāk kaitēt savam kalpam.
Bet Pero, kā par nelaimi, nerīkojās tik apdomīgi un vērsās pie Diānas ar šādiem vārdiem:
— Teicami, kundze, vismaz zvērestu laužot jūs ejat līdz galam. Svētais Pēteris trīs reizes noliedza savu kungu, bet Jūda viņu nodeva tikai vienreiz. Jūs stundas laikā jau trešoreiz nododat grāfu. Tiesa, Jūda bija tikai vīrietis, bet jūs — sieviete un hercogiene!
— Ņemiet viņu ciet! — Diānas kundze niknuma uzplūdā iesaucās.
— Saņemt ciet! — grāfs de Montansjē atkārtoja.
— Nē! Es par sevi vēl pacīnīšos! — Pero iesaucās un metās pie grāfa, lai pārgrieztu viņam striķus. — Palīdziet pats sev, mēs tik lēti savas dzīvības neatdosim, monsenjor! — viņš sauca.
Bet necik daudz viņš vēl nebija izdarījis, kad desmit zobeni pacēlās pret viņa vienu. Pero cīnījās pret miesassargiem, kas uzbruka tam no visām pusēm, bet tad saņēma spēcīgu cirtienu starp lāpstiņām un nokrita savam kungam pie kājām.
XXIV
Par to, ka asins traipus nekad nevar pilnīgi nomazgāt
Kas notika pēc tam, Pero nezināja. Viņš atguva samaņu no aukstuma. Sakopojis spēkus, viņš atvēra acis un paskatījās visapkārt. Vēl joprojām bija nakts.
Viņš gulēja uz kailas zemes, blakus viņam gulēja līķis. Nišā ar madonnas tēlu dega maza gaismiņa, un viņš redzēja, ka atrodas kapos. Sastingušais līķis bija tas pats sardzes karavīrs, ko nogalināja grāfs. Acīmredzot arī Pero ticis uzskatīts par beigtu.
Viņš mēģināja piecelties, taču asas sāpes neļāva to izdarīt. Tomēr ar necilvēcīgām pūlēm viņš aizlīda kādu gabalu tālāk. Tajā brīdī luktura gaisma pāršķēla tumsu, un Pero ieraudzīja divus vīriešus, kas nāca uz viņa pusi.
— Teica, pie madonnas statujas, — viens no tiem sacīja.
— Re, kur mūsu brašuļi ir, — otrs atsaucās. — Nē, te ir tikai viens pats…
— Jāpameklē, kur ir otrs!
Kaprači spīdināja lukturi un skatījās visapkārt. Bet Pero jau bija paslēpies aiz attālākām kapenēm.
— Laikam to otru velns būs parāvis, — viens no kapračiem, cik var noprast, jautrs zellis, teica.
— Nepiemini, nav ne īstais laiks, ne vieta, — otrs drebošā balsī aprāja viņu un bailēs pārmeta krustu.
— Dieva goda vārds, nekāda otra te nav, — jautrais teica. — Ko tad lai mēs darām? Apraksim to pašu un sacīsim, ka otrs aizmucis vai arī kungiem pašiem rēķini sajukuši.
Viņi sāka rakt bedri. Pero ar atvieglojumu sirdī izdzirdēja, ko jautrais teica savam pāriniekam.
— Zini, par ko es domāju. Ja mēs atzīsimies, ka atradām tikai vienu līķi un izrakām tikai vienu bedri, mums samaksās tikai piecus pistolus desmit vietā. Labāk nemaz nestāstīsim par otra mironīša pazušanu.
— Tā jau gan ir, — māņticīgais atbildēja. — Tomēr vislabāk būs, ja pateiksim, ka darbu esam padarījuši. Vismaz nebūsim samelojuši…
Pa to laiku Pero, atkal un atkal zaudēdams samaņu, tomēr devās mājup.
Viņam bija vajadzīgs ilgs laiks, lai nokļūtu līdz Svētā Pāvila dārzu ielai. Par laimi, janvārī naktis ir garas. Nevienu ceļā nesastapis, ap sešiem rītā viņš jau bija mājās.
— Neskatoties uz lielo aukstumu, — Aloīze turpināja savu stāstu, — es uztraukumā visu nakti nostāvēju pie atvērta loga. Tikko izdzirdējusi, ka Pero tuvojas, es steidzos tam pretī.
— Klusē! Dieva dēļ! — viņš man pavēlēja. — Palīdzi man uzkāpt līdz istabai. Bet galvenais — nekādu trokšņu, nekādu vaimanu!
Viņš kāpa, atbalstījies pret mani, un es, lai gan redzēju, ka viņš ir ievainots, neuzdrīkstējos neko jautāt viņam. Tikai raudāju bez skaņas. Kad mēs uzkāpām augšā un es viņam novilku drēbes un noņēmu ieročus, rokas man notriepās ar asinīm.