Pero uz ķermeņa bija dziļas brūces. Ar valdonīgu rokas kustību viņš apturēja manu kliedzienu un iekrita gultā, cenšoties kaut kā atvieglot savas šausmīgās mokas.
— Ļauj, es vismaz aizskriešu pēc ārsta… — es lūdzos.
— Tas nav vajadzīgs, — viņš atbildēja. — Tu taču zini, no šīm lietām es pats šo to sajēdzu. Jebkurš no šiem ievainojumiem ir nāvējošs, bet pagaidām es vēl esmu dzīvs… Dievs kungs, kurš soda slepkavas un nodevējus, ir pagarinājis manu dzīvi par dažām stundām… Drīzumā sāksies jauna drudža lēkme, un tad tās būs beigas. Nekāds pasaules ārsts mani no tā nevar pasargāt.
Viņš runāja ar lielām grūtībām. Es uzstāju, lai viņš pasaudzē sevi.
— Tev taisnība, — viņš piekrita. — Man jāsaglabā spēki. Iedod papīru un spalvu.
Es atnesu. Tikai tad viņš pamanīja, ka viņa labā roka ir zobena sadragāta. Tā no rakstīšanas nekas neiznāca…
— Nē, labāk es runāšu, — viņš teica, — un Dievs man ļaus dzīvot, kamēr es visu izstāstīšu, jo tēvs ir jāglābj viņa dēlam.
Tad Pero man, jūsu gaišība, izstāstīja to briesmīgo stāstu, kuru jūs tikko dzirdējāt no manis. Bet runāt viņam bija grūti, bieži un mokoši viņš pārtrauca savu stāstu. Kad viņš vairs nespēja neko pastāstīt, viņš lika, lai es kāpju lejā un parādos mājiniekiem. Es nogāju lejā satraukta, diemžēl, nekas nebija jātēlo, un sūtīju, lai kāds iet uz Luvru kaut ko uzzināt, tad sūtīju mūsu cilvēkus pie visiem grāfa draugiem… De Puatjē kundze atbildēja, ka grāfu nav redzējusi, bet de Monmoransī — ka nesaprot, par ko vispār ir runa.
Tā no manis tika noņemtas jebkuras aizdomas, tieši to Pero arī gribēja, un slepkavas palika pārliecībā, ka viņu noslēpums palicis cietumā, kur ieslodzīts grāfs un kapā, kur aprakts viņa staļļmeistars.
Ap pusdienlaiku šausmīgās sāpes, kas mocīja Pero, nedaudz mazinājās. Kad es par to nopriecājos, viņš skumji teica:
— Tas taču ir drudža sākums, par ko es tev teicu. Bet, paldies Dievam, mans baigais stāsts jau drīz būs galā. Tagad tu zini visu, ko zināja tikai Dievs un trīs slepkavnieki, bet tava lāga dvēsele un drošā sirds neatklās šo asiņaino noslēpumu līdz pēdējai dienai, kad par to varēs stāstīt tam, kam ir tiesības to zināt.
Tu dzirdēji, ko es zvērēju de Montgomerijā kungam. To pašu zvēri tu man, Aloīze. Kamēr Dieva dusmas neskars trīs varenos mana kunga bendes, tev jāklusē, Aloīze. Apsoli to savam mirstošajam vīram.
Noplūdusi asarām, es zvērēju, bet lauzusi to esmu tikai tagad. Jo šie ienaidnieki taču vēl ir dzīvi, viņi ir bīstami un visvareni kā nekad agrāk. Jūs taču grasījāties iet nāvē, un ja jūs piesardzīgi un saprātīgi izmantosiet manis stāstīto, jūsu ienaidnieki jūs nenogalinās, bet palīdzēs izglābt gan jūsu tēvu, gan jūs. Bet pasakiet man, monsenjor, ka es neesmu veikusi nāves grēku, un ka Dievs kungs un Pero, mans dārgais, piedos man šo zvēresta laušanu.
— Nav nekādas zvēresta laušanas, tu, svētā sieviete, — Gabriels atbildēja, — tu esi rīkojusies kā īsts draugs. Bet stāsti ātrāk visu līdz galam!
— Pero, — Aloīze turpināja, — man teica, lūk ko. Kad manis vairs nebūs, tu aizslēgsi šo māju, atlaidīšu kalpus un pārcelsies uz Montgomeriju ar mūsu puisēnu un Gabrielu. Montgomerijā tu nedzīvosi pilī, bet mūsu mazajā namiņā. Audzini jauno grāfu bez trokšņa un bez pārmērīgas greznības. Vārdu sakot, tā, lai draugi viņu pazītu, bet ienaidnieki aizmirstu. Būtu labi, ja Gabriels pats līdz astoņpadsmit gadu vecumam nezinātu savu vārdu, bet tikai to, ka viņš ir augstmanis. Tu pati izlemsi, kā būs labāk.
Tad viņš gribēja, lai es apsolu, ka izpildīšu viņa pēdējo rīkojumu.
— Monmoransī domā, — viņš teica, — ka es esmu aprakts kapos. Ja atklās manas pēdas un to, ka es esmu atgriezies mājās, tu esi pazudusi, Aloīze, bet ar tevi kopā varbūt arī Gabriels. Taču tev ir stipras rokas un bezbailīga sirds. Tikko aizvērsi man acis, saņemies dvēseles spēkus, sagaidi dziļu nakti un aiznes mani uz senjora de Brisaka, mūsu nama kādreizējā īpašnieka, veco pazemes kapliču. Tur jau sen neviens nav ieskatījies, bet sarūsējušo atslēgu tu atradīsi grāfa guļamistabas slēpnī. Tā es būšu apglabāts svētītā kapā…
Pret vakaru sākās murgi, kas mijās ar briesmīgu sāpju lēkmēm. Izmisumā es nezināju, kur skriet, ko darīt, taču viņš ar zīmēm man rādīja, ka viņam nekas vairs nespēj palīdzēt.
Beidzot viņš, šausmīgo ciešanu nomocīts, nočukstēja:
— Aloīze, dzert… Tikai vienu lāsi…
Es jau iepriekš viņam tiku piedāvājusi padzerties, neko lāga nesaprotot, bet viņš ik reizi pats atteicās. Tagad es steidzos viņam ieliet ūdeni glāzē.
Pirms to paņemt, viņš sacīja:
— Aloīze, pēdējo skūpstu un pēdējo reizi — piedod man! Un atceries! Atceries!
Asarām līstot es noklāju viņa seju skūpstiem. Tad viņš pasniedzās pēc krucifiksa, pielika to pie lūpām, knapi dzirdot čukstēdams: „Mans Dievs! Mans Dievs!" Tikai pēc tam viņš norija vienu vienīgu ūdens malku, noraustījās pa visu ķermeni un atkrita spilvenos. Viņš bija miris.
Lūgšanās un asarās es pavadīju visu vakaru.
Ap diviem naktī viss palika klusu. Es nomazgāju asinis no viņa ķermeņa, ietinu to palagā un, saukdama pēc Dievpalīga, nonesu pa kāpnēm savu dārgo nastu. Kad mani spēki bija galā, es nokritu ceļos viņa priekšā un lūdzu Dievu.
Beidzot pēc bezgalīgas pusstundas es biju tikusi līdz kapličai. Kad es ar lielām grūtībām atslēdzu kapliču, ledains caurvējš nodzēsa manu lukturi. Bet, spēkus sakopojusi, es atkal to iededzu un noliku vīra mirstīgās atliekas vaļējā kapenē. Es uzliku virsū smago marmora plāksni, kas uz mūžīgiem laikiem šķir mani no mana dzīves drauga.
Dobjā skaņa, kad akmens atsitās pret akmeni, man iedvesa tādas < šausmas, ka es, nepaspējusi aizslēgt kapličas durvis, metos prom un apstājos tikai savā istabā.