Tomēr līdz rītausmai man bija jāpaspēj sadedzināt asiņainos palagus un veļu, kas varētu mani nodot.
Tikai agri no rīta mans bēdu darbs bija apdarīts. Tikai tad es nespēkā nokritu no kājām… Bet vajadzēja dzīvot, dzīvot divu bārenīšu dēļ, ko liktenis man bija uzticējis. Un es izdzīvoju, monsenjor.
— Nelaimīgā! Svētā mocekle! — Gabriels teica, saspiežot Aloīzes roku savā plaukstā.
— Pēc mēneša, — viņa turpināja, — es jūs aizvedu uz Montgomeriju, izpildot vīra pēdējo gribu. Starp citu, viss notika tā, kā Monmoransī bija paredzējis.
Kādu nedēļu viss galms uztraucās par grāfa Montgomerijā neizskaidrojamo pazušanu. Tad troksnis pamazām norima, un visbeidzot to nomainīja priecīgais satraukums sakarā ar imperatora Kārļa V iespējamo braucienu cauri Francijai. Tā paša gada maijā, pēc pieciem mēnešiem kopš jūsu tēva nāves, monsenjor, piedzima Diāna de Kastro.
— Jā, — Gabriels domīgs novilka. — Un es nezinu, vai de Puatjē kundze ir bijusi mana tēva mīļākā… Šī tumšā noslēpuma atminēšanai nepietiek ar dīkdienīgā galma pļāpām… Bet mans tēvs ir dzīvs! Viņš ir dzīvs! Viņš noteikti ir dzīvs! Un es viņu atradīšu, Aloīze. Manī tagad mājo divi cilvēki — dēls un mīlētājs. Viņi abi kopā to varēs paveikt.
— Dod Dievs! — Aloīze nopūtās.
— Un tu līdz pat šim brīdim neesi uzzinājusi, kur viņu tie nelieši ir ieslodzījuši?
— Neviens neko nezin. Vienīgais mājiens uz to slēpjas Monmoransī vārdos par viņa uzticamo draugu, Šatlē cietuma komandantu, par kuru viņš varot būt drošs.
— Šatlē! — Gabriels iesaucās. — Šatlē!
Kā zibens gaismā viņa atmiņā atausa nelaimīgais sirmgalvis, kas viens pats mājoja vienā no dziļākajiem karaļa cietuma kazemātiem, neuzdrīkstēdamies teikt ne vārda. Tas pats vīrs, kuru ieraugot, Gabriels sajuta ne ar ko neizskaidrojamu saviļņojumu.
Gabriels metās Aloīzei pie krūtīm un sāka rūgti raudāt.
XXV
Varonīgais izpirkums
Otrā dienā, 18.augustā, Gabriels, bezbailīgs un apņēmīgs, devās uz Luvru, lai dabūtu karaļa audienci.
Viņš ar Aloizi ilgi apspriedās un pats centās izdomāt, kā lai izturas un ko lai saka.
Lieliski saprotot, ka atklātā cīņā ar kronēto pretinieku viņu gaida tēva liktenis, Gabriels nolēma turēties neatkarīgs un lepns, tajā pašā laikā saglabājot goddevību. Vajadzēs lūgt, nevis pieprasīt. Pacelt balsi nekad nav par vēlu, viņš domāja. Labāk vispirms paskatīties, vai Indriķa II niknums pa šiem astoņpadsmit gadiem nav mazinājies.
Šāda apdomība un piesardzība ļoti labi atbilda viņa drosmīgajam lēmumam.
Starp citu, apstākļi iegrozījās viņam labvēlīgi.
Ieejot Luvras pagalmā kopā ar Martēnu, šoreiz ar īsto Martēnu, Gabriels uzreiz pamanīja neparastu kņadu, bet bija tik ļoti aizņemts ar savām domām, ka neievēroja galminieku uztrauktās sejas.
Tomēr viņš saskatīja nestuves ar Gīzu ģerboni un paklanījās Lotringas kardinālam, kas kāpa no nestuvēm ārā.
— Ak, tas esat jūs, vikont d'Eksmes! — kardināls satraukti iesaucās. — Esat ticis vaļā no savas slimības? Priecājos, ļoti priecājos! Pēdējā vēstulē mans brālis bija dziļi norūpējies par jūsu veselības stāvokli.
— Monsenjor, tik daudz uzmanības…
— Jūs to esat pelnījis ar savu neikdienišķo drosmi. Kurp jūs tā steidzaties?
— Pie karaļa, monsenjor.
— Hm… Karalim nebūs laika, mans draugs. Ziniet ko? Es ari eju pie viņa, viņa aicināts. Uzkāpsim reizē, es jūs ievedīšu pie viņa majestātes… Ceru, jūs jau zināt sliktos jaunumus?
— Nē, — Gabriels atteica, — es nāku no mājām un tikko pamanīju kaut kādu kņadu.
— Kā to var nepamanīt! — kardināls nosmīnēja. — Mūsu lieliskais karotājs konetabls, kas vada mūsu armiju, nolēma palīdzēt atbrīvot aplenkto Senkantēnu… Neskrieniet tik ātri, vikont, man nav divdesmit gadu…
Jā, es teicu, lieliskais karavadonis pieteicās uz kauju. Tas bija trešdien, desmitajā augustā, svētā Labrenča dienā.
Karavīru viņam bija apmēram tik pat daudz, cik spāņiem, un vēl pirmklasīgs jātnieku pulks. Un, varat iedomāties, šis pieredzējušais karavadonis tik prasmīgi vadīja kauju, ka Žibekruā un Lizerola līdzenumos pamanījās ciest šausmīgu sakāvi, pats ir ievainots un saņemts gūstā, bet kopā ar viņu visi virsnieki un ģenerāļi, kas nav krituši kaujas laukā.
No visiem kājniekiem nav palicis ne simt karotāju. Lūk, vikont, ar ko ir izskaidrojums vispārējais satraukums… un, cik var nojaust, arī mans uzaicinājums pie karaļa.
— Augstais Dievs! — Gabriels iesaucās, šīs šausmīgās vēsts satriekts. — Vai tiešām Francijai atkal lemts pārdzīvot tik pat baismas dienas kā toreiz Puatjē un Azenkūrā*?
Bet ko dzird par Senkantēnu, monsenjor?
— Uz to brīdi, kad izbrauca kurjers, Senkantēna vēl turējās, un konetabla radinieks admirālis Gaspārs de Koliņī, kas apsargāja pilsētu, zvērēja izpirkt sava tēvoča kļūdu un drīzāk ļaus sevi apglabāt zem cietokšņa drupām, nekā padosies ienaidniekam.
Tomēr es ļoti baidos, ka admirālis jau ir apglabāts un pēdējais aizsardzības punkts, kas neļāva ienaidniekam tuvoties Parīzei, jau ir kritis.
— Bet tas taču draud ar valsts bojāeju!
— Dievs, sargi Franciju! — kardināls pārmeta krustu. — Lūk, esam jau klāt. Paskatīsimies, ko viņš ir nodomājis darīt, lai glābtu pats sevi.
Sargi, atdevuši godu, ielaida kardinālu. Gabriela pavadībā viņš iegāja pie karaJa un ieraudzīja to pilnīgi izmisušu. Blakus tam sēdēja de Puatjē kundze.
Pamanījis kardinālu, Indriķis steidzās tam pretī.
Pie Puatjē 1356. gadā un pie Azenkuras 1415. gadā franču bruņinieku pulki cieta smagas sakāves cīņās pret angļiem.