— Laipni lūdzu, jūsu augstdzimtība, — viņš teica. — Cik šausmīgi nelaime! Kas to varēja paredzēt?!
— Ak, jūsu majestāte, ja jūs man būtu jautājis pirms mēneša, kac de Monmoransī kungs brauca uz karalauku…
— Nevajag neko runāt pagātnē, — karalis pārtrauca kardinālu, -ļ Runa nav par to, kas bija, bet par draudiem nākotnē, par šodienas sagrāvi. Vai hercogs de Gīzs ir jau atstājis Itāliju? Vai viņš ir ceļā uz šejieni?
— Jā, jūsu majestāte. Šodien viņš, iespējams, ir jau Lionā.
— Paldies Dievam! — karalis iesaucās. — Jūsu slavas vainagotajam brālim, kardināla kungs, es uzticu tēvijas glābšanu. Šī cildenā uzdevuma pildīšanai es nododu viņa un jūsu rokās savu varu. Esiet līdzīgi karalim… esiet vairāk nekā karalis…
Es tikko pats uzrakstīju hercogam de Gīzam, lai viņš pasteidzas. Lūk, vēstule. Lūdzu, uzrakstiet jūs arī, jūsu augstdzimtība. Paskaidrojiet tam mūsu šausmīgo stāvokli un sakiet, ka vilcināties būtu noziedzīgi. Un vēl noteikti uzrakstiet viņam, ka es paļaujos vienīgi uz viņu. Nāciet šurp, kabinetā, jūs atradīsiet visu rakstīšanai nepieciešamo. Lejā gaida ceļam gatavs kurjers. Nāciet taču, es jūs lūdzu, nāciet!
— Es pakļaujos jūsu majestātes gribai, — kardināls atbildēja, iedams uz kabinetu, — tāpat kā tai pakļaujas arī mans brālis. Taču neatkarīgi no tā, vai viņš uzvarēs vai cietīs sakāvi, neaizmirstiet, jūsu majestāte, ka jūs viņam esat šo pasākumu uzticējis tad, kad tas jau kļuvis bezcerīgs.
— Sakiet — bīstams, bet nesakiet bezcerīgs. Jo Senkantēna vēl taču turas!
— Katrā ziņā, pirms divām dienām turējās, — kardināls atsaucās. — Bet nocietinājumi bija nožēlojamā stāvoklī, un izbadējušies pilsētnieki jau runāja par padošanos.
Ja spānis šodien iegūs Senkantēnu, jau pēc nedēļas Parīze būs viņa rokās. Lai kā arī nebūtu, brālim es tomēr rakstīšu.
Kardināls, to pateicis, paklanījās un devās uz kabinetu.
Gabriels, neviena nemanīts, domīgs stāvēja atstatu. Viņu bija satriekusi katastrofa, kas gaidīja Franciju. Šis krietnais un augstsirdīgais jauneklis vairs nedomāja par to, ka ir uzvarēts, ievainots un sagūstīts viņa niknākais ienaidnieks, konetabls Monmoransī. Tagad viņš viņā redzēja tikai franču karavadoni. Vārdu sakot, doma par briesmām, kas draud tēvijai, viņam bija ne mazāk sāpīga par apziņu, ka cieš viņa tēvs. Kad kardināls aizgāja, karalis apsēdās un, galvu rokās saķēris, iesaucās:
— Ak, Senkantēna! Tur tagad izšķiras Francijas liktenis.
Senkantēna! Ak! Par katru stundu, ko tu noturēsies, es varētu tevi
apbalvot ar īpašām privilēģijām, katru akmeni, kas izkristu no tava aizsardzības vaļņa, es aizvietotu ar dimantu. Tikai noturies vēl vismaz nedēļu!
Tad Gabriels sadūšojās spert soli uz priekšu un paziņoja:
— Senkantēna noturēsies.
— Vikont d'Eksmes! — vienā balsi iesaucās Indriķis un Diāna. Viņš — izbrīnīts, viņa — nicinājumā.
— Kā jūs te nokļuvāt, vikont? — karalis stingri jautāja.
— Mani paņēma līdzi kardināls, jūsu majestāte.
— Tā ir cita lieta, — Indriķis teica. — Ko jūs sacījāt? Senkantēna spēs noturēties? Vai es nepārklausījos?
— Nē, jūsu majestāte. Bet jūs teicāt, ka apbalvotu pilsētu ar privilēģijām un dārgakmeņiem, ja tā spētu noturēties, vai ne?
— Es to esmu gatavs darīt arī tagad.
— Tad jau, droši vien, jūs neatteiktu kādu laipnību tam cilvēkam, kas iedvesmotu Senkantēnu aizsardzībai, lai tā nepadodas agrāk, pirms ienaidnieka lādiņi sagrauj pēdējo tās aizsargvalni? Ja tāds cilvēks atrastos, kas pagarinātu Senkantēnas aizsardzību, tas taču arī saglabātu jums troni… %
— Protams, — Indriķis iesaucās. — Viņš būtu pelnījis visu, ko var dot karaļa vara.
— Tad līgums ir noslēgts! Jo karalim ir ne tikai vara, bet ari tiesības piedot. Jo šis cilvēks jums prasa ne zeltu un ne titulus, bet tikai piedošanu.
— Kas ir šis prasītājs? Kas ir tas glābējs? — karalis nesaprata.
— Viņš stāv jūsu priekšā. Tas esmu es, vienkāršs gvardes kapteinis, jūsu majestāte. Taču sirdī es jūtu pārcilvēcīgu spēku. Tas jums pieradīs, ka es nelieloties esmu gatavs izglābt tēviju un reizē ar to savu tēvu.
— Tēvu, d'Eksmesa kungs? — karalis izbrīnīts vaicāja.
— Mani nesauc par d'Eksmesu, — Gabriels sacīja. — Es esmu Gabriels de Montgomerijs, grāfa Zaķa de Montgomerijā dēls, jūs viņu, droši vien, atceraties, jūsu majestāte!
— Grāfa de Montgomerijā dēls? — nobālušais karalis piecēlās no krēsla.
Diānas kundze, baiļu pārņēmta, ari atkāpās atpakaļ.
— Jā, jūsu majestāte, — Gabriels mierigi turpināja, — es esmu vikonts de Montgomerijs, kas prasa jums sava tēva atbrīvošanu kā balvu par pakalpojumu, ko viņš jums gatavojas izdarīt.
— Bet jūsu tēvs it kā ir miris, it kā pazudis… Es pats nezinu… Man nav zināma jūsu tēva atrašanās vieta.
— Man tā ir zināma, — Gabriels iebilda, pārvarējis baiļu uzplūdus. — Mans tēvs astoņpadsmit gadus ir nīcis Šatlē cietumā, gaidot nāvi no Dieva vai apžēlošanu no karaļa. Mans tēvs ir dzīvs, es par to esmu pārliecināts. Bet es nezinu, kāds ir viņa noziegums.
— Nezināt? — karalis sadrūmis pārjautāja.
— Nezinu, jūsu majestāte. Laikam viņa vaina ir ļoti smaga, ja viņš ir sodīts ar tik ilgu ieslodzījumu.
Valdniek, uzklausiet mani!
Pa šiem astoņpadsmit gadiem ir laiks pamosties žēlsirdībai. Cilvēcīgās kaislības, kā labās, tā ļaunās, tik ilgi nedzīvo. Mans tēvs, nokļuvis cietumā pusmūžā, iznāks no tā, būdams vecs vīrs.
Lai kāds būtu bijis noziegums, vai tas nav jau gandarīts? Un, manuprāt, viņš jau ir pārāk vecs, lai atcerētos aizvainojumu.
Valdniek, atdodiet dzīvei nelaimīgo ieslodzīto, kas tagad ir padarīts pavisam nekaitīgs. Atcerieties Kristus vārdus un piedodiet, jo arī tad jums taps piedots.