Pēdējos vārdus Gabriels izrunāja ar tādu spēku, ka karalis un de Valantinuā kundze satraukti saskatījās.
Lai mīkstinātu savu sacīto, Gabriels steidzās piebilst:
— Ievērojiet, jūsu majestāte, es runāju padevīgi, es nesaku, ka mans tēvs nav tiesāts, viņam ir tikai bijis slepens spriedums, viņš pats nav uzklausīts, bet tas viss kopā ļoti izskatās pēc atriebības… Es taču jums nesaku, ka es, viņa dēls, steigšos paziņot katram, kurš nēsā zobenu, kāds apvainojums ir skāris visu augstdzimušo kārtu viena tās pārstāvja personā…
Indriķim izlauzās nepacietīgs žests.
— Nē, es nenācu ar tādu domu, jūsu majestāte, — Gabriels turpināja. — Es zinu, ka reizēm vajadzība stāv pāri likumam un patvaļa ir mazākais no ļaunumiem. Es cienu tālas pagātnes noslēpumus, tāpat kā tos būtu cienījis arī mans tēvs, es nešaubos par to.
Es esmu nācis lūgt jums atļauju izpirkt mana tēva dzīvību. Es jums piedāvāju par savdabīgu izpirkšanas maksu nedēļu noturēties Senkantēnā, bet ja ar to nepietiek, atlīdzināt Senkantēnas zaudēšanu ar citas pilsētas atņemšanu spāniešiem vai angļiem. Vai tā nav vecā vīra cienīga cena! Un es to spēšu paveikt!
Diāna nespēja apvaldīt neticīgus smieklus.
— Es saprotu, hercogien, jūsu neuzticību, — Gabriels skumji sacīja. — Jūs domājat, ka šī lielā operācija beigsies ar manu bojāeju. Pilnīgi iespējams. Nu labi, es miršu! Ja nedēļas laikā ienaidnieks ieies Senkantēnā, es ļaušu sevi nogalināt uz cietokšņa mūra, kuru neesmu pratis nosargāt. Ne Dievs, ne mans tēvs, ne jūs nevarat no manis prasīt vēl ko vairāk. Un tad… tad mans tēvs nomirs cietumā, es — kaujas laukā, bet jūs… jūs tad varēsiet dzīvot mierīgi.
— Vismaz diezgan prātīga runa, — Diāna iečukstēja ausī domīgajam karalim un tūlīt vaicāja Gabrielam: — Bet ja jūs arī iesiet bojā, kāda ir garantija, ka jūs nepārdzīvo kāds jūsu tiesību mantinieks, kas zin jūsu noslēpumu?
— Es zvēru pie sava tēva glābiņa, — Gabriels sacīja karalim, — ka manas nāves gadījumā noslēpums mirs kopā ar mani un nevienam nebūs ne iespēju, ne tiesību apgrūtināt jūs ar tamlīdzīgām prasībām. Jau tagad es atbrīvoju jūs no visiem pienākumiem, no jebkuras atbildības…
Indriķis, neizlēmīgs pēc dabas, nezināja, ko lai dara, un pagriezās uz de Puatjē kundzes pusi, kā meklēdams viņas padoma.
Viņa, savukārt, jūtot karaļa nezināšanu, sacīja ar dīvainu smaidu:
— Vai mēs gan varam, jūsu majestāte, neticēt vikonta d'Eksmesa, īstena augstmaņa un krietna bruņinieka, vārdiem? Manuprāt, nedrīkst atraidīt tik augstsirdīgu piedāvājumu. Jūsu vietā es labprāt apsolītu d'Eksmesa kungam jebkuru atlīdzību, ja viņš spētu izpildīt savu pārdrošo solījumu.
— Ak, hercogien, tieši to es vēlos! — Gabriels iesaucās.
— Tomēr es jums uzdošu vēl vienu jautājumu, — Diāna turpināja, caururbjoši skatīdamās jauneklī. — Kādu apsvērumu dēļ jūs uzdrošinājāties atklāt svarīgu noslēpumu tādas sievietes klātbūtnē, kas varbūt ir diezgan pļāpīga un kurai taču nav nekāda sakara ar šo jūsu noslēpumu?
— Man ir divi pamatojumi, hercogien, — Gabriels nezaudēja pašsavaldīšanos. — Pirmkārt, es domāju, ka karaļa sirds no jums neko neslēpj un nevar noslēpt. Tātad, jūs šā vai tā būtu uzzinājusi par mūsu abu sarunu. Otrkārt, es cerēju, un tā tas arī notika, ka jūs vēlēsieties atbalstīt manu lūgumu viņa majestātei, un ieteiksiet viņam laist mani uz kaujas lauku, jo jūs, sievietes, vienmēr esat žēlsirdīgākas.
Visrūpīgākais novērotājs nebūtu pamanījis Gabriela vārdos ne mazāko ironijas ēnu, neredzētu nekādu nicinājumu viņa bezkaislīgajā sejā. Vārdu sakot, de Puatjē kundzes vērīgais skatiens neko nemanīja.
Viņa viegli pamāja, it kā pateiktos par komplimentu.
— Atļaujiet, vikont, vēl vienu jautājumu, — viņa* sacīja. — Man tomēr ārkārtīgi gribētos zināt, kā jūs tik jauns cilvēks, varat zināt noslēpumus, kas ir astoņpadsmit gadus veci?
— Labprāt jums to atbildēšu, hercogien, — Gabriels drūmi un svinīgi teica, — un jūs sapratīsiet, ka tā ir Dieva griba. Mana tēva staļļmeistars Pero Traviņī, kas tika nogalināts notikuma vietā, kam sekoja mana tēva pazušana, iznāca no kapa un izstāstīja man to, ko es tikko jums sacīju.
Pie šiem svinīgajiem vārdiem karalis nobālēja un, it kā tam trūktu elpas, pielēca kājās. Pat Diāna, dzelzs nervu īpašniece, nevilšus noelsās.
Tajā māņticīgajā gadsimtā pārdabiskas būtnes un rēgi tika uztverti kā reālās dzīves neatņemama sastāvdaļa, un tāpēc Gabriela stingrā atbilde nevarēja neradīt baismu ietekmi uz šo cilvēku netīro sirdsapziņu.
— Diezgan! — karalis iesaucās. — Es piekrītu visam, ko jūs prasāt. Ejiet, ejiet taču!
— Tātad es varu nekavējoties braukt uz Senkantēnu, paļaujoties uz jūsu augstības vārdiem?
— Jā, brauciet, — karalis viņu steidzināja, nevarēdams atgūties no izbailēm. — Izdariet to, ko apsolījāt man, bet es jums dodu karaļa un muižnieka godavārdu, ka izpildīšu savu solījumu.
Iepriecinātais Gabriels zemu paklanījās karalim un hercogienei un klusējot izgāja.
— Beidzot! Viņš ir prom… — Indriķis atviegloti nopūtās, kā smagu nastu novēlis.
— Nomierinieties un saņemiet sevi rokās, valdniek, — de Puatjē kundze tam pārmetoši sacīja. — Jūs gandrīz sevi nodevāt šī cilvēka klātbūtnē.
— Jā, jo viņš taču nemaz nav cilvēks, — karalis nomākts teica, — bet runājošs manas sirdsapziņas moku iemiesojums.
— Nu re, jūs teicami rīkojāties, apmierinot viņa lūgumu un aizsūtot viņu uz turieni, kur viņš vēlējās. Ja viņš ies bojā pie Senkantēnas, jūs tiksiet no savām mokām vaļā.
Karalis viņai nepaspēja atbildēt, kad istabā atgriezās kardināls.
Pa to laiku Gabriels, ar vieglu sirdi atstājot karali, domāja tikai vienu — kā sastapties ar to, no kuras viņš pilnīgā apmulsumā reiz bija bēdzis — citiem vārdiem, ar Diānu de Kastro.