Viņš zināja, ka viņa ir klosterī, bet kurā? Varbūt kalpones nav aizbraukušas viņai līdzi? Gabriels steidzās uz viņas līdzšinējo dzīves vietu Luvrā, lai izjautātu Žasentu.
Žasenta, kā izrādījās, bija aizbraukusi kopā ar Diānu, bet otra kalpone — Denīza, palikusi Luvrā. Viņa bija tā, kas pieņēma Gabrielu.
— Ak, d'Eksmesa kungs! — viņa iesaucās. — Laipni lūdzu! Vai jūs kaut ko zināt par manu labo kundzi?
— Tieši otrādi, es pie jums atnācu, Denīza, lai kaut ko par viņu uzzinātu.
— Ak, debesu valdniece! Es taču par viņu neko nezinu un ļoti esmu uztraukusies.
— Jūs uztraucaties? Kāpēc, Denīza? — Gabriels jautāja, jūtot, ka viņu pārņem nemiers.
— Kā! Vai tad jūs nezināt, kur pašlaik de Kastro kundze atrodas?
— Protams, nezinu, Denīza, un ceru tieši no jums to uzzināt.
— Ak, mans Dievs! Viņai taču ienāca prātā, monsenjor, pirms mēneša izlūgties karalim atļauju doties uz klosteri.
— To es zinu. Bet tālāk?
— Tālāk? Tas ir pats briesmīgākais. Zināt, kādu klosteri viņa izvēlējās? Benediktīniešu patversmi Senkantēnā, kur klostera priekšniece ir māsa Monika, viņas draudzene! Viņa tur nebija nodzīvojusi ne divas nedēļas, kad spāņi aplenca pilsētu.
— O, es tur redzu Dieva pirkstu! — Gabriels iesaucas. — Tas tikai vairo manus spēkus un vīrišķību! Paldies, Diāna! Pieņem šo dāvanu par labām ziņām, — viņš piebilda, iedodams viņai maku ar zelta naudu, — lūdz Dievu par savu kundzi un par mani.
Viņš noskrēja pa kāpnēm un nonāca pagalmā, kur viņu gaidīja Martēns.
— Uz kurieni tagad, jūsu gaišība? — ieročnesējs viņam vaicāja.
— Turp, kur dārd lielgabali, mans draugs! Uz Senkantēnu! Mums tur jābūt parīt, un tāpēc ceļā dosimies pēc stundas.
— Nu gan! — Martēns iesaucās. — Ak, svētais Mārtiņ, mans aizbildni! Es ar grūtībām samierinos ar domu, ka esmu dzērājs, kauslis un spēlmanis, bet ja izrādīsies, ka esmu arī zaķapastala, tad es metīšos viens pats veselam ienaidnieku pulkam pretī.
XXVI Audējs Žans Pekuā
15. augustā Senkantēnas rātsnamā sapulcējās karavadoņi un ievērojamākie pilsētnieki.
Pilsēta vēl turējās, bet jau sākās runas par padošanos. Pilsētnieku ciešanas un trūkums bija sasniedzis robežu, nebija nekādu izredžu nosargāt šo seno pilsētu, tāpēc uzskatīja, ka varbūt labāk pārtraukt šīs bezjēdzīgās mocības.
Admirālis Gaspārs de Koliņī, kam viņa tēvocis, konetabls de Monmoransī, bija uzticējis pilsētas aizsardzību, izlēma atvērt spāniešiem pilsētas vārtus tikai pašā pēdējā brīdī. Viņš saprata, ka katra diena, lai cik grūta tā būtu nelaimīgajiem pilsētniekiem aplenkumā, var izrādīties izšķiroša valsts glābšanai. Bet kā lai viņš apklusina pilsētnieku neapmierinātību?
Cīņa ar ārējo ienaidnieku neļāva sekmīgi cīnīties ar iekšējo, un ja Senkantēnas ļaudis pēkšņi atteiktos no aizsargvaļņu nostiprināšanas darbiem, jebkura pretošanās kļūtu bezjēdzīga un atliktu pilsētas atslēgas, kā arī Francijas valsti, atdot Filipam II un viņa karaspēka virspavēlniekam Filibēram Emanuēlam, Savojas hercogam.
Taču pirms šo briesmīgo soli spert, Koliņī gribēja vēl pēdējo reizi pamēģināt vērst lietas un labo pusi un tāpēc sasauca šo sapulci pilsētas rātsnamā.
Uz admirāļa ievadrunu, kas klātesošos aicināja uz patriotisku rīcību, atbilde bija tikai dziļš klusums. Tad Gaspārs de Koliņī lūdza izteikties kapteini Ožē, vienu no savas svītas drosmīgākajiem muižniekiem. Viņš cerēja ar virsnieku palīdzību aizraut pilsētniekus turpmākai cīņai. Bet kaptienis Ožē, par nelaimi, neteica to, ko no viņa gaidīja Koliņī.
— Ja jūs esat man parādījis godu, vēloties uzzināt manas domas, tāpēc es teikšu pilnīgi vaļsirdīgi — Senkantēna ilgāk vairs nespēj noturēties. Ja mums būtu cerība noturēties vēl vismaz nedēļu, vēl četras dienas, kaut vai divas, es sacītu: „Šīs divas dienas var glābt mūsu tēvzemi. Lai sabrūk pēdējā siena, lai krīt pēdējais kareivis — mēs nepadosimies." Bet es esmu pārliecināts, ka ar pirmo mēģinājumu ienaidnieks pilsētu iekaros. Vai nebūtu pareizāk, kamēr vēl nav par vēlu, kapitulēt, lai glābtu to, kas vēl glābjams?
— Pareizi, pareizi, labi teikts! — sakustējās pilsētnieki.
— Nē, kungi, nē! — admirālis iesaucās. — Te nav jārunā prātam, bet gan sirdij. Starp citu, es arī neticu, ka ienaidniekam pietiks ar vienu mēģinājumu, lai ieņemtu pilsētu… Jo piecus citus jau mēs esam atsituši… Ko jūs teiksiet, Lofor, būdams inženieru darbu vadītājs? Tikai sakiet taisnību, tādēļ mēs šeit esam sapulcējušies.
— Atļausiet, monsenjor, — inženieris Lofors atbildēja. — Es izklāstīšu situāciju bez izskaistinājumiem. Admirāļa kungs, mūsu nocietinājumos ienaidnieks ir izsitis četrus robus un es, jāatzīst, brīnos, kāpēc viņš tos vēl nav izmantojis. Senmartēna bastionā ir tik liels robs, ka pa to varētu ienākt divdesmit vīri cits citam blakus.
Pie Senžana vārtiem saglabājies tikai lielais tornis, bet nocietinājuma labākā daļa ir drupās.
Remikūras ciematā spāņi ir izrakuši tranšeju un izveidojušās karnīzes aizsegā nemitīgi drupina aizmugurējo sienu.
Visbeidzot, no Ilas priekšpilsētas puses, kā jūs labi zināt, admirāļa kungs, ienaidnieks ir ieguvis ne tikai grāvjus, bet arī uzbērumus un pat abatiju. Tas tur ir tik stipri nocietinājies, ka šajā vietā mēs tam neko vairs nespējam padarīt.
Citas cietokšņa sienas varbūt vēl varētu noturēties, bet šie četri ievainojumi drīz iedzīs pilsētu kapā, monsenjor. Jūs gribējāt dzirdēt patiesību, es jums to esmu pasniedzis tik nepatīkamu, kāda tā ir.