Telpā atkal sākās sačukstēšanās. Lai ari neviens neuzdrīkstējās skaļi pateikt liktenīgos vārdus, katrs pie sevis klusi atkārtoja: „Labāk padoties un saglabāt pilsētu veselu."
Bet admirālis, sakopojis savus spēkus, atkal ierunājās:
— Vēl vienu vārdu, kungi. Jūs teicāt taisnību, Lofora kungs. Taču, ja mums nav drošu aizsargmūru, mums toties ir bezbailīgi karavīri, dzīvs mūris.
Vai mēs nevaram kopā ar pilsētniekiem attālināt pilsētas padošanos vēl par dažām dienām? Bet tagad apkaunojoša rīcība pārvērstos cildenā varoņdarbā! Jā, nocietinājumi ir par vājiem, bet karavīru taču mums pietiek, vai nav tiesa, de Rambujē kungs?
— Admirāļa kungs, — de Rambujē atbildēja, — ja jūs man to vaicātu uz laukuma, pūļa vidū, kas gaida mūsu lēmumu, es jums sacītu — jā, pietiek. Jo pilsētniekiem nedrīkst atņemt cerības. Bet šeit, rūdītu drosminieku sapulcē, es nekavējos jums ziņot, ka ļaužu nepietiek tik neiedomājami grūtam uzdevumam.
Mēs esam izdalījuši ieročus visiem, kas tos spējīgi panest. Pārējie nosūtīti būvdarbos, tiem palīdz bērni, sievietes, vecie ļaudis. Vārdu sakot, neviens nav palicis bezdarbībā un tomēr darba roku pietrūkst.
Sakāve svētā Labrenča dienā mums atņēma aizstāvjus, uz kuriem mēs varējām paļauties. Ja jūs negaidāt papildspēkus no Parīzes, monsenjor, izlemiet pats — vai nav prātīgāk mūsu slavenā garnizona atliekas saglabāt, tās var noderēt citu cietokšņu un varbūt pat. valsts aizsardzībai.
Piekrītoša balsu murdoņa pāršalca pāri zālei un pa logiem sasniedza ļaužu pūli, kas drūzmējās ap rātsnamu.
Bet tad atskanēja pērkondimdinoša balss:
— Apklustiet!
Visi patiešām apklusa, jo šī valdonīgā balss piederēja audēju ceha vecākajam Žanam Pekuā, cienījamam un ietekmīgam cilvēkam, kas laikabiedros iedvesa pat mazliet baiļu.
Zans Pekuā bija cēlies no slavenas pilsētas amatnieku dzimtas, kuras pārstāvji mīlēja savu pilsētu un vienmēr dzīvoja tai, bet ja bija nepie- ciešams, varēja arī mirt par to.
Godīgajam audējam pasaulē eksistēja tikai Francija, bet Francijā — tikai Senkantēna.
Neviens nezināja labāk par viņu pilsētas vēsturi, tās senos nostāstus un teikas. Nebija kvartāla, ielas vai nama, kam agrāk vai tagad Žana Pekuā acīs nebūtu bijis īpašas nozīmes. Šajā virā it kā iemiesojās Senkantēnas pilsētas pašpārvaldes gars.
Viņa darbnīca bija līdzvērtīga pilsētas laukumam, jo viņa māja Sen- martēna ielā bija otrs pilsētas rātsnams.
Šis godājamais nams pievērsa garāmgājēju uzmanību ar neparastu izkārtni, uz kuras bija attēlotas audēja stelles, ko vainago brieža ragu žuburis.
Viens no 'Žana Pekuā senčiem, protams, audējs un pie tam arī labs loka šāvējs, no simt soļu attāluma bija varējis trāpīt briedim acī.
Vēl mūsdienās Senkantēnas pilsētā Senmartēna ielā var redzēt šos lieliskos ragus. Gan ragi, gan pats audējs tolaik bija pazīstams plašā apkārtnē. Žanu Pekuā varēja uzskatīt par dzīvu pilsētas dvēseli.
Lūk, kāpēc visi sastinga, kad audēja balss atskanēja sēžu zālē.
— Jā, — viņš teica, — apklustiet gan, mani dārgie draugi, un dāvājiet man brīdi uzmanības. Kopā paraudzīsimies uz to, ko esam jau paveikuši, tas varbūt pateiks priekšā, kas vēl būtu darāms.
Kad ienaidnieks aplenca mūsu nocietinājumus, mēs vīrišķīgi uzņēmām savu likteni. Mēs nekurnējām par to, ka tieši Senmartēna kļuvusi par izpirkšanas maksu. Jā, nekurnējām.
Vēl vairāk, kad ieradās admirālis un nāca mums palīgā ar savu prasmi un varonību, mēs visādi centāmies atbalstīt viņu. Mēs atdevām savus ietaupījumus, naudu, bet paši ķērāmies pie arbaletiem, pīķiem un cirvjiem.
Vārdu sakot, man šķiet, mēs darījām visu, ko varētu gaidīt no pilsētas vienkāršiem iedzīvotājiem. Mēs cerējām, ka karalis drīz atcerēsies par saviem drosmīgajiem Senkantēnas pilsētniekiem un atsūtīs papildspēkus. Tā arī bija.
Konetabls Monmoransī atsteidzās šurp, lai atsistu Filipa II karapulku. Taču izšķirošā kauja svētā Labrenča dienā pārvilka svītru visām mūsu cerībām. Konetabls nokļuva gūstā, armija ir sakauta, un tagad mēs esam vēl vairāk vieni paši nekā pirms tam.
No tā laika pagājušas jau piecas dienas, un ienaidnieks tās netērē velti — lielgabali nepārstāj dārdēt arī šobrīd. Bet mēs neklausāmies šo kara troksni, mēs klausāmies, vai nenāk kāda skaņa no Parīzes lielceļa, kas vēstītu par palīdzību. Diemžēl nekā!
Karalis mūs ir pametis. Acīmredzot, viņam ir citas problēmas. Viņam jāsavāc visi atlikušie spēki, jo pirmkārt jāglābj valsts, ne jau mūsu pilsēta…
Dārgie draugi! De Rambujē kungs un Lofora kungs sacīja pareizi — mūsu senā pilsēta mirst. Mēs esam pamesti, izmisuši, mēs ejam bojā!
— Jā, jā, vajag padoties! Padoties! — nošalca zālē.
— Nē, — Žans Pekuā iebilda, — vajag mirt.
Šis negaidītais secinājums tik ļoti pārsteidza visus sanākušos, ka tie apklusa. Izmantojot to, audējs turpināja vēl kaismīgāk:
— Jā, vajag mirt. Lofora kungs un Rambujē kungs teica, ka mēs nevaram pretoties. Bet Koliņī kungs saka, ka mums vajag pretoties. Nu tad cīnīsimies! Admirāļa kungs zina, ko viņš grib un kas ir jādara.
Sava saprāta svaros viņš ir nosvēris vienas pilsētas likteni un visas valsts likteni. Viņš uzskata, ka Senkantēnai ir jākrīt kā sardzes kareivim postenī. Un tas ir labi! Kas kurn, tas ir zaķpastala, kas nepakļaujas — nodevējs. Sienas brūk kopā — nu ko, sakrausim vaļņus no mūsu līķiem. Iegūsim nedēļu, iegūsim divas dienas, kaut vai stundu par mūsu asiņu cenu! Admirāļa kungs zin, kādus upurus tas prasīs, un ja viņš to prasa, tā tam jābūt.
Tas ir de Koliņī kunga sirdsapziņas jautājums. Atbildība gulstas uz viņu, mēs viņam pakļausimies!