— Tas nemaz neskan sliktāk par „hercogienes kundzi"! — asarām acīs Gabriels iesaucās. — Tātad es viņu varēšu rīt sastapt, ja Dievs man būs lēmis atj^riezties.
— Jūs aigriezīsieties, mans dēls, — klostera priekšniece pārliecinoši atbildēja, — un tur, kur būs dzirdami skaļākie vaidi, tur būs arī māsa Benija.
Tagad Gabriels bija drošs, ka priekšā stāvošo bīstamo nakti viņš aizvadīs sveiks un vesels.
XXIX
Martēns ir pārāk neveikls
Lai neapmaldītos nepazīstamā vietā, Gabriels rūpīgi izpētīja Senkantēnas apkaimes plānu.
Tuvojošās nakts aizsegā viņi kopā ar Martēnu bez pūlēm izkļuva ārā no pilsētas pa slepeno eju, ko ienaidnieks vāji apsargāja. Ģērbti tumšos apmetņos, viņi kā ēnas izslīdēja klajā laukā.
Taču grūtākais vēl bija priekšā. Ienaidnieka karavīri nakti un dienu patrulēja aplenktās pilsētas tuvumā, un katra sastapšanās ar viņiem abiem mūsu drosminiekiem, kas bija ģērbti zemnieku drānās, varēja kļūt liktenīga.
Mazākā aizķeršanās varēja izjaukt visu labi izstrādāto plānu.
Tāpēc tad, kad pēc pusstundas viņi pienāca pie krustcelēm, Gabriels apstājās un sāka domāt. Arī Martēns apstājās, bet viņam nekas īpašs nebija, ko pārdomāt, šo nodarbi viņš parasti atstāja savam kungam. Jo viņš, Martēns, bija tikai rumpis, bet galva bija Gabriels — tā domāja drosmīgais un uzticamais ieročnesējs.
— Martēn, — Gabriels pēc neilgām pārdomām sacīja, — mums priekšā ir divi ceļi. Tie abi ved uz Anžimonas mežu, kur mūs gaida barons Volpergs. Ja mēs iesim abi kopā, abi varam krist gūstā. Ja mēs iesim katrs pa savu ceļu, divreiz lielāka iespēja būs nokļūt galā, tāpat kā de Kastro kundzi meklējot.
Tu ej pa šo ceļu — tas ir garāks, bet drošāks. Ceļā tu uzdursies valoņu* nometnei, kur droši vien atrodas sagūstītais de Monmoransī kungs.
Apej nometni, kā mēs to darījām pagājušajā naktī, esi drosmīgs un aukstasinīgs! Ja tevi aptur, saki, ka esi Anžimonas zemnieks un ka tu nāc no spāņu nometnes, kur biji aiznesis iztirgot ēdamlietas.
Centies pieturēties pie Pikardijas izloksnes. Bet, galvenais, atceries — nekaunība ir labāka par kautrību. Jāizturas pašpārliecināti. Ja tu apmul- sīsi, cauri būs!
— Ak, esiet bez bēdu, monsenjor! — Martēns piemiedza ar aci. — Neesmu tāds vientiesis, par kādu jūs mani turat, gan es tos apvedīšu ap stūri!
— Labi, Martēn. Bet es iešu pa šo ceļu. Tas ir tuvāks, bet bīstamāks, jo ved tieši uz Parīzi un to sevišķi rūpīgi kontrolē. Ja es nenonākšu norunātajā vietā, lai mani negaida ilgāk par pusstundu, lai netērē dārgo laiku. Jo naktī briesmas nav tik lielas kā vakarā. Un piesaki manā vārdā baronam Volpergam, lai viņš ir ārkārtīgi piesardzīgs.
Valoņi — tauta, kas dzīvoja Beļģijas teritorijā un tajos laikos bija pakļauta Spānijas karalim.
Tu zini, kas jādara — vienība jāsadala trīs kolonnās un iespējami neuzkrītošāk jāpienāk pie pilsētas no dažādām pusēm. Tomēr vienas kolonnas bojāeja var izrādīties glābiņš divām pārējām, jo cerēt uz to, ka galā nonāks visas trīs kolonnas, būtu nesaprātīgi.
Tas arī viss, Martēn. Var gadīties, ka mēs vairs netiekamies… Dod roku, un lai Dievs tevi sargā!
— Es lūgšu Dievu par jums! — Martēns atbildēja. — Tomēr es ceru, ka šovakar izspēlēsim kādu joku ar tiem nolādētajiem spāņiem.
— Es priecājos, ka tu neesi zaudējis dūšu, Martēn. Paliec sveiks! Veiksmi tev, un lai tev nepietrūkst nekaunības!
— Bet jums es novēlu veiksmi un piesardzību, monsenjor.
Tā šķīrās bruņinieks un ieročnesējs. Sākumā Martēnam viss gāja gludi un viņš, slēpdamies dziļajā tumsā, veikli izvairījās no sastapšanās ar aizdomīgām personām.
Bet, tuvojieties valoņu nometnei, Martēns pēkšņi atradās starp divām vienībām — jātnieku un kājnieku. Bargais uzsauciens: „Kas tur nāk?" neatstāja ne mazākās cerības, ka varbūt viņš nav pamanīts.
„Nu gan, — Martēns nodomāja, — laiks likt lietā manu nekaunību."
Un, it kā augstākas varas sūtīta, tam galvā ienāca šim brīdim ārkārtīgi piemērota dziesmiņa par Mecas aplenkšanu. Viņš pilnā rīklē iedziedājās:
Piektdienā, tai svēto dienā, Mecas ļaudis nezināja, Kā no vācu laupītājiem Paglābties var savās mājās.
— Hei! Kas tur ir? — atkal viņam uzbļāva no tumsas, šīs rupjās balss īpašnieks runāja kaut kādā nedzirdētā izloksnē.
— Anžimonas zemnieks, — Martēns atbildēja tik pat nesaprotami un turpināja ceļu, vēl sirsnīgāk dziedādams.
— Stāvi un beidz bļaustīties! Mums jau apnikusi tava nolādētā dziesma. Vai dzirdi? — niknā balss turpināja.
Martēns acumirklī saprata, ka viens pret tik daudziem viņš nav karotājs, un ka no jātniekiem tālu nevarēs kājām aizbēgt un arī bēgšana atstās visnejaukāko iespaidu uz viņiem.
Viņš apstājās. Būtībā, viņš pat bija priecīgs par radušos izdevību paspīdēt ar savu veiklību un aukstasinību. Gabriels reizēm šaubījās par viņa spējām, bet nu tam nebūtu iemesla, ja Martēnam izdotos izkulties no tik grūtas situācijas.
Tāpēc viņš centās izskatīties iespējami bezrūpīgāks.
— Zvēru pie svētā Kantēna! — viņš bubināja, tuvodamies karavīru vienībai. — Kas par nejēdzību aizturēt nabaga zemnieku, kad tas steidzas mājup pie sievas un bērniem uz Anžimonu. Nu, sakiet drīzāk, kas jums vajadzīgs?
— Ko mums vajag? — jautāja cilvēks, kurš viņu pirmīt uzrunāja. — Nopratināt un pārmeklēt tevi, tu — nakts klaidoni. Zemnieku drānas tev gan ir mugurā, bet vai tu patiesībā neesi spiegs?