— Ho, ho! Pratiniet, meklējiet! — skaļi un māksloti iesmējās Martēns.
— To mēs izdarīsim nometnē.
— Nometnē? — Martēns pārjautāja. — Labi! Ejam! Es gribu runāt ar pašu galveno! Kas vēl nebūs! Apturēt nabaga zemnieku, kas nesa pārtiku jūsu biedriem uz Senkantēnas mūriem un tagad iet mājās. Lai es esmu trīsreiz nolādēts, ja vēl iešu turp un nesīšu jums kaut ko! Es tas spiegs?! Es sūdzēšos jūsu priekšniekam, ejam!
— Re, cik valodīgs! — vienības komandieris nosmējās. — Es te esmu priekšnieks, draudziņ. Un tev būs darīšana tikai ar mani. Nedomā, ka tāda klaidoņa dēļ, kāds esi tu, mēs modināsim ģenerāļus.
— Nē, vediet mani pie ģenerāļiem! Es pieprasu! — Martēns pretojās. — Es viņiem teikšu, ka ne no šā, ne no tā grābj ciet karaspēka barotājus. Neko sliktu es neesmu darījis. Esmu godīgs zemnieks no Anžimonas. Man atlīdzinās, lai jūs pakar par to.
— Acīmredzami viņš ir apvainojies par to, ka ir aizturēts, — ieteicās viens no jātniekiem.
— Nu protams, — priekšnieks piekrita, — es jau to būtu atlaidis, taču viņa balss un augums man šķiet pārāk pazīstami. Soļo uz priekšu! Nometnē visu noskaidrosim.
Martēns divu jātnieku pavadībā visu ceļu nepārtrauca lādēties. Neapklusa viņš arī tajā brīdī, kad viņu ieveda teltī.
— Lūk, kā jūs izturaties pret tiem, kas ir jūsu pusē! Nu, labi! Varat paši meklēt auzas saviem zirgiem un miltus paši sev, es jums tos vairs nepiegādāšu!
Jātnieku pulka komandieris pielika lāpu Martēnam pie pašas sejas un pat pakāpās atpakaļ no brīnumiem.
— Velns par stenderi, es taču nekļūdos! — viņš iesaucās. — Tas ir viņš! Vai tad jūs nepazināt šo nelieti?
— Viņš! Viņš pats! — naidā piebalsoja citi karavīri, pa kārtai pienākot paskatīties uz gūstekni.
— Nu, re! Pazināt mani galu galā! — nelaimīgais ierunājās, nobijies ne pa jokam. — Paši redzat, ka es esmu Martēns Kornulē no Anžimonas… Tagad, paldies Dievam, jūs mani palaidīsiet.
— Atlaist tevi? Zaglis, cūka, karātavu kandidāts! — dūres vīstīdams, nozibināja acis vienības komandieris.
— Kas tev lēcies? — Martēns brīnījās. — Vai es būtu pārtraucis saukties par Martēnu Kornulē?
— Nekad tu tāds neesi bijis! Mēs par tevi visu zinām un tavus melus atmaskot nav grūti. Nu, draugi, sakiet šim laupītājam, kā viņu patiesībā sauc.
— Tas ii Arno de Tils! Tas taču ir nelietis Arno de Tils, — desmit balsis reizē iesaucās.
— Kas ir Arno de Tils? — nobālējušais Martēns pārjautāja.
— Jā, jā, atsakies pats no sevis, nelieti! — priekšnieks iesaucās. — Par laimi, ir desmit cilvēku, kas var tevi pazīt. Vai tev vēl pietiks nekaunības noliegt, ka svētā Labrenča dienā es tevi saņēmu gūstā un ka tu biji konetabla svītā?
— Nē taču, nē, es esmu Martēns Kornulē! — Martēns murmināja, pavisam samulsis.
— Tu — Martēns Kornulē? — nicīgi smejoties, komandieris pārjautāja. — Tad tu negribi vis būt par to nelieti Arno de Tilu, kurš man solīja izpirkšanas naudu, ieguva manu labvēlību, bet pagājušajā naktī aizbēga, paņēmis līdzi arī to mazumiņu naudas, kas man vēl bija?
— Vai jūs esat pārliecināts, ka nekļūdaties? — Martēns satriekts klusi teica. — Jūs varat apliecināt, ka mani sauc… Arno de Tils? Un ka svētā Labrenča dienā es esmu saņemts gūstā? Jūs varētu zvērēt, ka tas tā bija?
— Varētu, varētu, — kareivji enerģiski nokliedza.
— Nu, tas mani gan neizbrīni, — Martēns saguma, jo, kā mēs atceramies, viņš vienmēr mulsa, kad bija runa par viņa personības dubultošanos. — Patiešām, nav nekāds brīnums. Es jums bez gala varētu atkārtot, ka mani sauc par Martēnu Kornulē, bet ja jau mani jūs pazīstat kā Arno de Tilu, tad es ciešu klusu, es vairs nestrīdos, es samierinos ar savu likteni. Ja tas tā ir, es nekā tur nevaru darīt… To es nebiju paredzējis… Nu, labi, dariet ar mani, ko gribat, vediet mani, ieslēdziet, sa- sieniet!
Pēc šīs runas nabaga Martēns atzinās visos grēkos, kādus vien viņam piedēvēja un visas lamas, kas nāca pār viņa galvu, uzņēma kā Dieva sodu par saviem jaunajiem grēkiem. Viņš nožēloja tikai vienu — to, ka viņš nepaspēja izpildīt vikonta uzdevumu, ar kuru tika sūtīts pie barona Vol- perga. Bet kas gan varēja paredzēt, ka viņam būs jāatbild par jauniem šķietamiem nedarbiem, kas iznīcinās viņa lielisko apņemšanos paspīdēt ar veiklību un drošsirdību?
«Vienīgais mierinājums, — domāja sasaistītais Martēns, guļot uz mitrās zemes tumšajā miteklī, — ka varbūt tieši pašlaik Arno de Tils ieiet Senkantēnā ar Volperga karavīru vienību. Nu nē, tā gan ir maldīga ilūzija. Spriežot pēc tā, ko es zinu par šo nekrietneli, pareizāk būtu domāt, ka viņš jau drāžas uz Parīzi, ko kājas nes."
XXX Kara viltības
Kaut arī Martēns savas domas nosauca par maldīgām ilūzijām, tomēr tās piepildījās. Kad Gabriels, pārvarējis daudzas grūtības, iegāja mežā, kur viņu gaidīja barons Volpergs, pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija viņa ieročnesējs.
— Martēn! — Gabriels iesaucās.
— Viņš pats, monsenjor, — nosmīnēja ieročnesējs. Taču šis bija tas Martēns, kam nekaunības nekad nebija par maz.
— Cik ilgi jau tu te esi? — Gabriels vaicāja.
— Kādu stundu, monsenjor.
— Ko tu saki?! Bet tu, šķiet, esi pārģērbies? Kad mēs pirms trīs stundām šķīrāmies, tev bija citas drēbes mugurā.
— Tā ir. Es samainījos ar kādu zemnieku.
— Un tev ceļā nebija nekādu nepatikšanu?
— Nekādu.
— Ja jūs neiebilstat, vikont, — sacīja pienākušais barons, — mēs sāksim pēc pusstundas. Jo vēl pat nav pusnakts. Es uzskatu, ka Senkantēnā mums jāieiet ap trijiem naktī. Starp citu, šajā laikā stipri samazinās patruļas modrība. Jūs man piekrītat, vikont?
— Piekrītu. Un jūsu viedoklis pilnīgi sakrīt ar Koliņī kunga norādījumiem. Viņš mūs ap trijiem gaidīs pilsētā. Tad mums jau būtu jābūt tur. Bet vēl jau nav zināms, vai mēs līdz viņam nokļūsim…