— Noteikti nokļūsim, atļaujiet man iejaukties, — sacīja Arno-Mar- tēns. — Ejot garām valoņu nometnei, es paspēju to labi nopētīt un aizvedīšu jūs tai garām kaut ar aizsietām acīm.
— Kas par brīnumu, Martēn? — Gabriels iesaucās. — Ko tik tu esi paspējis šo divu stundu laikā! Kopš šī brīža es varēšu paļauties ne tikai uz tavu uzticību, bet arī uz apķērību.
— Ak, monsenjor, paļaujieties visvairāk uz manu centību un varbūt vēl uz noslēpumainību. Tas manu godkārību apmierinātu pilnībā.
Gadījums bija tik labvēlīgs izmanīgajam Arno, ka no šī brīža, kad parādījās Gabriels, šim melim bija visas iespējas runāt pilnu patiesību. Kamēr Volpergs un Gabriels bija aizgājuši apspriest ekspedīcijas plānu, nelietīgais Aino varēja izdomāt savu, viņš paļāvās uz brīnumaino apstākļu sakritību, kas līdz šim vienmēr bija viņam labvēlīga.
Bet patiesībā bija noticis lūk, kas.
Izkļuvis no gūsta, Arno pusotru diennakti klīda pa apkārtnes mežiem, neuzdrošinādamies iet no meža laukā. Uz vakarpusi viņš Anžemonas mežā saskatīja zirga pakavu nospiedumus, acīmredzot te slēpās jātnieki. Ņemot vērā, ka tie devušies dziļāk mežā, tie bija franči.
Arno pacentās tiem pievienoties, un viņam tas izdevās. Pirmais Vol- perga karavīrs, kas ar viņu sasveicinājās, tūlīt to nosauca par Martēnu, un viņš, protams, atsaucās uz šo vārdu. Ieklausījies vīru sarunās, viņš drīz vien uzzināja, ka šajā pašā naktī jāierodas vikontam d'Eksmesam, kurš ir Senkantēnā un kopā ar viņu arī Martēnam.
Tāpēc Arno uzskatīja par Martēnu un, dabiski, sāka izjautāt par vikontu.
— Vikonts nāks, mēs gājām katrs pa savu ceļu, — viņš atbildēja un tūlīt aptvēra, ka neparedzēta sastapšanās ar Gabrielu tam sola jaunas iespējas.
Pirmkārt, varēs nerūpēties par iztiku tik grūtajos laikos. Otrkārt, viņš zināja, ka sagūstīto konetablu Monmoransī nomāc ne tik daudz apkaunojošā sakāve un gūsts, cik doma par to, ka viņa nīstais un tagad tik varenais sāncensis hercogs de Gīzs nu ir ieguvis pilnīgu karaļa uzticību.
Saistīties ar vienu no Gīza draugiem būtu izdevīgi, jo tad viņš uzzinātu visus jaunumus un varētu tos dārgi pārdot konetablam.
Un, visbeidzot, Gabriels bija Monmoransī personīgs ienaidnieks, galvenais šķērslis viņa dēla un karaļa meitas laulībām.
Bet ja atgriezīsies īstais Martēns, Arno domāja, viņš var sagraut visus labi iecerētos plānus. Tāpēc, lai pats netiktu atmaskots, lai ko tas arī maksātu, ir jādabū pie malas Martēns vai pat jānogalina tas.
Cik gan liels bija viņa prieks, kad vikonts d'Eksmess atgriezās viens un uzreiz pazina viņā Martēnu! Arno, kā izrādījās, pats to nezinot, bija Volpergam un viņa vīriem pateicis taisnību.
Tad viņš pavisam droši uzticējās savai zvaigznei, cerībā, ka viņa aizbildnis Sātans būs nabaga Martēnu iegrūdis spāņiem rokās.
Drīzumā Volperga vienība sadalījās trijās kolonnās un devās ceļā trīs dažādos virzienos.
Gabriela kolonna piesardzīgi pagāja garām valoņu nometnei un pēc laika jau bija pie Senkantēnas sienām, ko no visām pusēm apsargāja spāņi.
Pilsēta, šķiet, bija sastingusi satrauktās gaidās, jo Gabriela un Volperga drosmīgās operācijas rezultāts pilsētai nestu vai nu glābiņu, vai sakāvi.
Tāpēc admirālis jau kopš diviem naktī pats atradās tajās vietās, kur Volperga vienībai bija jānāk un pavēlēja sargposteņiem būt gatavībā.
Tad viņš pats uzkāpa sargtornī un ieklausījās draudīgajā nakts klusumā. Tomēr viņš nekā ņespēja saklausīt, nekā nevarēja ieraudzīt, tikai tālus vājus trokšņus no spāņu ierakumiem un baltās ienaidnieku teltis uz melno mežu fona.
Nespēdams valdīt uztraukumu, admirālis nolēma pats doties uz bīstamāko vietu, kur bija jāizšķiras Senkantēnas liktenim. Viņš nokāpa no torņa lejā un vairāku virsnieku pavadībā aizjāja uz de la Rēnas bastionu.
Kad Kanoniķu baznīcas tornī nosita trīs, no Sommas purvu puses atskanēja pūces kliedziens.
— Paldies Dievam! Tie ir viņi! — iesaucās admirālis.
Pēc Koliņī mājiena Breila kungs, Senkantēnas gubernators, salika plaukstas pie mutes un atbildēja uz signālu, veiksmīgi atdarinot jūras ērgļa balsi.
Nāves klusums nolaidās pār zemi. Sasprindzinot dzirdi, admirālis un viņa svīta sastinga gaidās.
Pēkšņi no tās puses, kur skanēja putnu balsis, nogranda musketes šāviens un tam sekoja šaušanās, kliedzieni un sākās šausmīgs troksnis…
Pirmā kolonna bija pamanīta.
— Par simt drosminiekiem mazāk! — admirālis izmisis iesaucās.
Ātri nokāpis no uzbēruma, viņš atkal kāpa zirgā un, ne vārda nesacījis, jāja uz Senmartēna bastionu, kur tika gaidīta Volperga vienības cita kolonna.
Admirāli nepameta dvēseli plosošais nemiers. Gaspārs Koliņī atgādināja spēlmani, kurš visu savu mantību licis uz trim kārtīm. Pirmā bija sista. Kas būs ar otro?
Diemžēl! Tāds pats pūces kliedziens atskanēja aiz vaļņiem, tāds pats jūras ērglis atsaucās pilsētā. Tad — iepriekšējā aina — sardzes šāviens, zalves, ievainoto kliedzieni…
— Divsimt mocekļu! — Koliņī smagi nopūtās.
Un atkal viņš uzlēca seglos. Pa divām minūtēm viņš aizjāja līdz slepenajai ejai priekšpilsētā. Tur viss bija klusu.
„Tās ir beigas, — admirālis sprieda, — ienaidnieks nu ir sacelts kājās. Tas, kurš komandē trešo kolonnu, neriskēs pakļaut savus cilvēkus nāves briesmām un būs atkāpies."
Tādā sakarībā šīs trešās iespējas spēlmanim vispār nebija. Koliņī prātā pat pazibēja doma, ka trešā kolonna sakauta reizē ar otro.