Bēdu un niknuma karstās asaras plūda pa sirmā admirāļa vaigiem. Pēc dažām stundām pilsētnieki, uzzinājuši par pēdējo neveiksmi, zaudēs cīņassparu un atkal sāks runāt par padošanos.
Pat ja pilsētnieki negribētu padoties, ar tik bēdīgu noskaņojumu viņi nevarēs noturēties pret spāniešiem. Ilgi nebūs jāgaida uz pēdējo uzbrukumu Senkantēnai un līdz ar to Francijai…
It kā jūtot Koliņī piesardzību, netālu stāvošais gubernators Breils klusi iesaucās:
— Uzmanību! — Un kad admirālis pagriezās, viņš pamāja ar roku uz aizsarggrāvi, pa kuru virzījās tumša mēma ēna.
— Draugi vai naidnieki? — Breils klusi vaicāja.
— Klusu! — admirālis atbildēja. — Mēs esam gatavi uz visu.
— Cik klusi viņi nāk! — gubernators turpināja. — Pakavu klaboņu nemaz nevarēja dzirdēt… Patiešām, viņus var noturēt par spokiem.
Un māņticīgas Breils katram gadījumam pārmeta krustu. Koliņī bija mazāk bailīgs, viņš skatījās melnajā mēmajā tumsā.
Kad jātnieki bija tikai piecdesmit soļu attālumā, Koliņī pats iekliedzās jūras ērgļa balsī. Viņam atbildēja pūces sauciens.
Tad admirālis no priekiem kā bez jēgas metās uz slepeno eju, deva rīkojumu tūlīt atvērt vārtus, un simt mēmu jātnieku melnos apmetņos melni apklātos zirgos iejāja pilsētā.
Tagad varēja redzēt, kāpēc nebija dzirdama pakavu klaboņa — zirgu pakavi bija aptīti ar lupatām.
Tikai pateicoties šai viltībai, kas tika izdomāta jau pēc divu pirmo kolonnu zaudēšanas, trešā varēja nokļūt pilsētā. Bet izdomāja to neviens cits kā Gabriels.
šie simt kareivji, protams, nebija nekāds lielais atbalsts, taču tie tomēr vairākas dienas varēja apsargāt vismazāk nocietinātos objektus. Bet pats galvenais — viņu ierašanās izraisīja milzīgu sajūsmu pilsētniekos pēc tik ilga nomāktības perioda. Priecīgā vēsts tūdaļ izplatījās visā pilsētā. Sāka klaudzēt durvis, logos iedegās ugunis, draudzīgi aplausi pavadīja Gabrielu un viņa jātniekus pa pilsētas ielām.
— Nē, sajūsma ir nevietā, — Gabriels drūmi sacīja. — Atcerieties divus simtus, kas gāja bojā aiz vaļņiem.
Un viņš pacēla cepuri kā salutējot kritušajiem varoņiem, kuru vidū acīmredzot bija arī krietnais karotājs Volpergs.
— Jā, — Koliņī atbildēja, — mēs apraudam viņus un esam lepni par tiem. Bet kā lai es jums pateicos, d'Eksmesa kungs? Atļaujiet man vismaz cieši jūs apskaut par to, ka jūs divreiz izglābāt Senkantēnu.
Bet Gabriels, viņam spiežot roku, atbildēja:
— Admirāļa kungs, to jūs man varēsiet teikt pēc desmit dienām.
XXXI Arno de Tila rēķins
Admirālis aizveda Gabrielu uz rātsnamu, jo tas krita no kājām, cik noguris viņš bija. Pēdējo četru dienu laikā viņš gandrīz nebija gulējis. Koliņī viņam atdeva istabu blakus savējai, un Gabriels, iemeties gultā, aizmiga tā, it kā viņam nebūtu lemts pamosties.
Un patiešām, viņš pamodās tikai piecos pēcpusdienā, un arī tikai tāpēc, ka Koliņī, ienācis pie viņa istabā, pats viņu pamodināja.
Dienā ienaidnieks bija mēģinājis ieņemt pilsētu. Aplenktie veiksmīgi to atsita. Bet uzbrukums acīmredzot nākamajā dienā atkārtosies, tāpēc admirālis atnāca aprunāties ar Gabrielu.
Gabriels vienā mirklī pielēca kājās, gatavs uzklausīt Koliņī.
— Es tikai pateikšu pāris vārdus savam ieročnesējam, — Gabriels vērsās pie admirāļa, — bet tad es būšu pilnīgi jūsu rīcībā.
— Lūdzu, lūdzu, vikont, — Koliņī atsaucās. — Ja nebūtu jūs, šajā rātsnamā jau plīvotu spāņu karogs, tāpēc jūs varat droši uzskatīt sevi te par saimnieku.
Piegājis pie durvīm, Gabriels pasauca Martēnu. Tas tūlīt pieskrēja.
— Martēn, — Gabriels teica, pavedis viņu maliņā, — tu nekavējoties dodies uz Ilas priekšpilsētas lazareti. Tur tu nevaicā pēc de Kastro kundzes, bet meklē klostera priekšnieci, māsu Moniku. Palūdz, lai viņa brīdina māsu Beniju, ka vikonts d'Eksmess ieradīsies pie viņas pēc stundas un lūdz, lai to pagaida. Ej un lai viņa vismaz zin, ka es sirdī esmu pie viņas.
— To viņa uzzinās, monsenjor, — Martēns godbijīgi atsaucās.
Viņš patiešām aizsteidzās uz Ilas priekšpilsētas lazareti un sāka izmisīgi meklēt māsu Moniku.
Beigās viņam parādīja klostera priekšnieci.
— Ak, cik es esmu laimīgs, ka jūs beidzot sameklēju! — viltvārdis viņai teica. — Mans nabaga saimnieks būtu dziļi apbēdināts, ja man neizdotos jūs atrast un izpildīt viņa rīkojumu, ar kuru viņš mani sūtīja pie jums, bet it īpaši pie de Kastro kundzes.
— Bet kas jūs esat, mans draugs, un kas jūs sūtīja? — klostera priekšniece vaicāja, sarūgtināta, ka Gabriels tik slikti glabā viņam uzticēto noslēpumu.
— Nāku no vikonta d'Eksmesa, — Arno-Martēns turpināja, izlikdamies par vientiesi. — Jūs laikam vikontu d'Eksmesu pazīstat. Visa pilsēta par viņu vien runā.
— Nu, protams, — māsa Monika sacīja. — Mēs par viņu sirsnīgi lūdzam Dievu! Man bija tas gods vakar ar viņu iepazīties, un es cerēju viņu šodien sastapt šeit.
— Viņš atnāks, mūsu varonis noteikti atnāks, — Arno-Martēns aizgūtnēm stāstīja. — Viņu aizturēja Koliņī kungs, bet viņš ar nepacietību grib ātrāk sastapt de Kastro kundzi un tāpēc atsūtīja mani pa priekšu.
Nebrīnieties, ka es izrunāju viņas vārdu. Divdesmit gadus es tam esmu bijis uzticams kalps, tāpēc kungs uzticas man un viņam no manis nav nekādu noslēpumu. Prāta un veiklības man pietiek, lai mīlētu un sargātu viņu vienu, zvēru pie svētā Kantēna vīrišķā spēka… Ak, piedodiet, manu vaļību jūsu klātbūtnē! Es aizmirsos, ieradums, ziniet, saprotiet pati…
— Diezgan, — klostera priekšniece apturēja viņa atvainošanās plūdus, laipni smaidīdama. — Tātad d'Eksmesa kungs drīz būs klāt? Mēs ļoti priecāsimies. Māsa Benija nevar vien viņu sagaidīt, lai izjautātu par sava tētiņa veselību.