— Ha, ha! — Martēns muļķīgi iesmējās. — Karalis gan atsūtīja viņu uz Senkantēnu, tas tiesa, taču ne jau nu pie Diānas kundzes!
— Ko jūs ar to gribat teikt? — māsa Monika bija pārsteigta.
— Tikai to, ka es, uzticamākais vikonta d'Eksmesa kalps, patiesi priecājos par jūsu sirsnīgo līdzdalību mana kunga un de Kastro kundzes mīlas lietās.
— Mīlas lietās? De Kastro kundzes? — klostera priekšniece bija šausmās.
— Protams, — viltus Martēns sacīja. — Vai tad Diānas kundze nav jums uzticējusi savas sirdslietas, savai vienīgajai īstajai draudzenei?..
— Viņa ar mani runāja par savas dvēseles ciešanām, taču par grēcīgu mīlestību, par vikontu es pilnīgi neko nezināju!
— Nu ja, nu ja, jūs tikai liedzaties… kautrības dēļ, — Arno turpināja saprotoši mādams ar galvu. — Bet es jūsu izturēšanos uzskatu par patiesi godājamu… Katrā ziņā, visai drosmīgi tas ir: Ak, tā? — jūs nodomājāt. — Karalis pretojas šo bērnu mīlestībai un neatļauj Diānai satikties ar vikontu… Tādā gadījumā es, svēta sieviete, sacelšos pret mūķeņu likumiem un vecāku varu un nelaimīgajiem mīlētājiem visādi centīšos palīdzēt, un zudušās cerības atgriezīsies.
Mani sajūsmina tas, ko jūs darāt viņu labā, ticiet man!
— Ak, Dievs! — bija vienīgais, ko klostera priekšniece varēja izrunāt, būdama kautrīga un godprātīga sieviete. — Sacelties pret tēva gribu, pret viņa majestāti! Mans vārds ir iejaukts mīlas intrigās!
— Nu, re, — Arno sacīja, — mans kungs jau traucas šurp… Viņš steidzas pateikties jums par tik laipnu starpniecību un vēlas uzzināt, kad un kur varēs satikt savu mīļoto. Ha, ha!
Un patiesi, viņiem tuvojās Gabriels. Bet pirms viņš paspēja pienākt pavisam klāt, klostera priekšniece ar žestu viņu apstādināja un lepni iz- slējusies teica:
— Ne soli tuvāk un ne vārda, vikonta kungs! Es tagad zinu, kāda iemesla dēļ jūs vēlējāties satikties ar de Kastro kundz. Neceriet, ka es arī turpmāk palīdzēšu jums jūsu muižnieka necienīgos pasākumos. Es ne tikai nevēlos ar jums runāt, bet, izmantojot manas tiesības, atņemšu Diānai jebkuru iespēju jūs redzēt…
Nepaskatījusies uz apstulbušo Gabrielu, klostera priekšniece vēsi pamāja un aizgāja, negaidīdama viņa atbildi.
— Ko tas nozīmē? — neko nesaprotot, Gabriels vaicāja savam viltus ieročnesējam.
— Es tik pat maz saprotu,cik jūs, monsenjor, — Arno tēloja neizpratni, bet slēpa savu prieku. — Taisnību sakot, klostera priekšniece neuzņēma mani pārāk laipni un tūlīt paziņoja, ka viņai ir zināmi visi jūsu nodomi un ka viņa visādi pretosies to īstenošanai… Un vēl piebilda, ka Diānas kundze jūs vairs nemīl, ja vien ir kādreiz mīlējusi…
— Diāna mani nemīl? — Gabriels nobālēja. — Bet varbūt, ka tā arī ir labāk… Tomēr es vēlos viņu redzēt, es gribu viņai pierādīt, ka es gan viņu mīlu vēl joprojām un ne pie kā neesmu vainīgs.
Tu man palīdzēsi, Martēn, izkārtot šo mūsu pēdējo tikšanos. Es no tās gūšu drosmi mūsu turpmākajām cīņām.
— Jūs taču zināt, monsenjor, — Arno pakalpīgi sacīja, — ka es esmu jūsu gribas izpildītājs un darīšu visu, lai šī satikšanās notiktu.
Viltīgais nekauņa, pie sevis smiedamies, pavadīja Gabrielu atpakaļ uz rātsnamu. Vakarā, pēc nocietinājumu apskates, viltus Martēns beidzot bija viens savā istabā. Viņš izvilka no azotes kādu papīru un ar dziļu apmierinājumu sirdī sāka lasīt.
Tas bija:
„Arno de Tila rēķins konetablam de Monmoransī kungam kopš neparedzētās šķiršanās pirmās dienas (ietilpst gan sabiedriskie, gan personīgie pakalpojumi).
Par to, ka būdams gūstā un atvests pie Filibēra Emanuēla, ieteica nosauktajam atlaist konetablu bez izpirkuma, izvirzot smalku iemeslu — it kā monsenjors spāņiem nemaz neesot bīstams kā karotājs ar zobenu, bet var būt ļoti noderīgs kā karaļa padomnieks — 50 ekiji.
Par to, ka viltīgi izkļuvis no gūsta, ar to pašu konetabla kungam ietaupīja tik uzticamā un vērtīgā kalpa izpirkšanas maksu, kuru konetabla kungs neapšaubāmi tāpat būtu noskopojies — 100 ekiji.
Par to, ka tik meistarīgi pa nepazīstamām takām ieveda pilsētā karavīru vienību, kuru vikonts d'Eksmess veda uz Senkantēnu palīgā admirālim Koliņī, konetabla kunga mīļajam brāļadēlam — 20 livri…"
Rēķinā bija vēl vesela rinda tik pat nekaunīgi alkatīgu punktu kā iepriekš minēties. Spiegs, bārdu glaudīdams, pārlasīja tos. Izlasījis visus, viņš paņēma spalvu un pierakstīja vēl klāt:
„Par to, ka ar Martēna vārdu sāka kalpot vikontam d'Eksmesam, uzrādīja to benediktīniešu klostera priekšniecei kā de Kastro kundzes mīļāko un ar to pašu izšķīra šos divus mīlētājus uz ilgu laiku, kas pilnībā saskan ar konetabla kunga interesēm — 200 ekiji."
«Patiešām, dārgi tas nav, — Arno nodomāja, — un pateicoties šim pēdējam punktam, ies cauri arī visi citi. Kopā būs tīri smuka summiņa. Drīz būs jau tūkstoš livru, bet ar attapību mēs to palielināsim līdz diviem tūkstošiem. Bet tad, Dieva goda vārds, es pametīšu visu, apprecēšos, aukf- lēšu bērneļus, būšu draudzes vecākais un dzīvošu kristīgi kaut kur dziļā provincē. Mans mūža sapnis būs piepildīts."
Ar tik labiem nodomiem Arno likās gultā un tūlīt arī aizmiga.
Otrā rītā Gabriels atkal viņu sūtīja meklēt Diānu, un nav grūti iedomāties, kā viņš šo uzdevumu izpildīja. Bet ap desmitiem no rīta sākās nikns uzbrukums un bija jāskrien uz vaļņiem. Gabriels, kā parasti, rādīja brīnumus, bija drosmīgs un uzvedās tā, it kā tam būtu divas galvas uz pleciem. Bet patiesībā jau tam arī divas galvas bija jāpasargā.
Turklāt klusībā viņš cerēja, ka Diāna varbūt kaut ko uzzinās par viņa varoņdarbiem.
XXXII Dieva vārdi