— Es varbūt nemaz necīnīšos viņas dēļ, ja tikai karalis turētu vārdu…
— Turēs vārdu! Gabriel, vai tad tādam eksistē goda vārds, kurš parlamentam pavēlēja savā klātbūtnē apspriest jautājumu par sirdsapziņas brīvību, bet pēc tam lika sadedzināt sārtā Anu Dibūru* un Diforu vienīgi par to, ka viņi, uzticējušies karaļa godavārdam, aizstāvēja Reformācijas ideju.
— Ak, nerunājiet tā, admirāļa kungs! — Gabriels iesaucās. — Nesakiet, ka karalis neturēs vārdu, ko devis man! Jo tādā gadījumā, bet tas būtu šausmīgi! — sacelsies ne tikai mana ticība, bet arī zobens. Es kļūšu nevis pat hugenotu, bet par slepkavu!
— Nekad, ja būsiet kļuvis par hugenotu, — Gaspārs de Koliņī iebilda. — Mēs varam būt mocekļi, taču slepkavas — nemūžam! Taču jūsu atriebība, nebūdama asinsatriebība, tāpēc nebūs mazāk briesmīga. Jūs, bezbailīgs cīnītājs, varat palīdzēt atjaunoties idejai,, kas varbūt karalim būs šausmīgāka par dunča dūrienu.
Neaizmirstiet, Gabriel, ka mūsu mērķis ir vienīgi atņemt viņam negodīgi piesavinātās pilnvaras un nesamērīgi lielās privilēģijas…
Jūs pats varējāt pārliecināties, vai es mīlu Franciju un vai kalpoju tai! Ziniet, es esmu hugenotu pusē tāpēc, ka Reformācijā redzu dzimtenes varenību.
Gabriel, ja jūs kaut reizi ieskatītos mūsu Lutera** grāmatās, jūs sajustu, ka nemiera gars un brīvības alkas, kas ir viņa rakstos, atjauno jūsu dvēseli, jūsu priekšā paver jaunu dzīvi! Palasiet arī citas mūsu grāmatas… piemēram, lūk šo.
Ans Dibūrs (1521-1559) — Parīzes parlamenta (karaliskās tiesas) padomnieks. Atbalstīja hugenotus un pieslējās protestantismam, par to tika sadedzināts uz sārta.
Mārtiņš Luters (1483-1546) — protestantisma dibinātājs Vācijā.
Viņš paņēma grāmatu, kas atvērta gulēja uz galda.
— Jūs sapratīsiet drosmīgos, skarbos un reizē trāpīgos un brīnišķīgos vārdus, ko saka jauns parlamentārais padomnieks no Bordo, Etjēns La- boe sī[3] savā grāmatā „Par labprātīgu verdzību":
„Cik skumji vai pat apkaunojoši ir redzēt neierobežotu daudzumu pavalstnieku, kas patiesībā ir tikai vergi, un tie pieder vienam cilvēkam, kurš būtībā nav nemaz valdnieks, bet tirāns, turklāt nebūdams ne He- rakls[4], ne Samsons[5], bet gan visbiežāk visnelietīgākais un zemiskākais cilvēciņš…"
— Tās patiešām ir bīstamas un drosmīgas runas, kas mudina domāt, — Gabriels sacīja. — Starp citu, jums, admirāļa kungs, ir taisnība. Iespējams, ka naids mani kādreiz pamudinās iekļauties jūsu apspiesto pulkā.
Taču pagaidām man jāatzīstas, ka mana dzīve ir iespaidu pārpilna un tajā neatradīsies vietas tām jaunām domām, kuras jūs man piedāvājat…
Tomēr Koliņī vēl ilgi turpināja Gabrielam klāstīt idejas un viedokļus, kas viņā pašā kūsāja kā nenorūdzis vīns, un saruna starp vētraino jauno cilvēku un pārliecinātu nobriedušu vīru ievilkās tālu pāri pusnaktij. Viens no tiem bija apņēmības un trauksmes pilns kā rīcība, otrs — dziļš un nopietns kā doma.
Admirālis savā drūmajā paredzējumā gandrīz nekļūdījās. Nelaime jau gatavojās uzdiedzēt asnus sēklām, ko šī saruna bija iesējusi Gabriela atsaucīgajā dvēselē.
XXXIII Māsa Benija
Bija augusta vakars, kluss un caurspīdīgs. Mēness vēl nebija parādījies pie zvaigžņotajām debesīm, kas priecēja acis ar dziļu un rāmu zilumu. Noslēpumainā valdzinošā nakts negribot aicināja sapņot.
Bija dīvaini sajust šo maigo nakts mieru pēc trauksmes un trokšņa, kas piepildīja pagājušo dienu. Spāņi divas reizes gāja uzbrukumā un abas reizes tika atsisti.
Tomēr franču zaudējumi bija pārāk lieli cietokšņa ne tik lielajam garnizonam. Ienaidnieks, savukārt, varēja rēķināties ar spēcīgām rezervēm un savas papluinītās rindas varēja papildināt ar jaunām karotāju vienībām.
Tāpēc piesardzīgais Gabriels baidījās, ka spāņi šos divus uzbrukumus iecerējuši viena mērķa dēļ — novājināt ienaidniekus, notrulināt aizstāvju modrību, lai atvieglotu trešo uzbrukumu — naktī. Taču baznīcas tornī jau nosita desmit, un pagaidām nekas neliecināja, ka viņa bažas apstiprinātos.
Spāņu nometnē neredzēja nevienu uguni. Skanēja tikai apnicīgā sargposteņu sasaukšanās. Nometne un pilsēta atpūtās pēc grūtās dienas.
Pēdējo reizi apbraucis nocietinājumus, Gabriels nolēma mazliet atpūsties no savas nemitīgās modrības. Jau četras dienas viņš bija Senkantēnā, un pagaidām pilsēta turējās. Noturēt vēl četras — un solījums, ko Gabriels devis karalim, tiks izpildīts. Karalim atliks pildīt savējo.
Gabriels ieročnesējam pavēlēja pavadīt viņu, taču nepateica uz kurieni. Pēc vakardienas neveiksmīgās vizītes pie klostera priekšnieces viņš sāka šaubīties par Martēnu. Ne tik daudz par viņa uzticamību, bet vismaz par apķērību, tāpēc izvairījās tam paziņot jaunumus, ko saņēmis no Žana Pekuā.
Viltus Martēns nodomāja, ka Gabriels veic kārtējo apgaitu un ļoti nobrīnījās, kad tas nogriezās un de la Rēnas bastionu, kur bija izvietota galvenā lazarete.
— Jūs ejat apciemot kādu no ievainotajiem, monsenjor? — viņš jautāja.
— Kuš ! — Gabriels tik vien nošņāca, pielicis pirkstu pie lūpām.
Galvenā lazarete bija ierīkota cietokšņa vaļņa tuvumā, netālu no Ilas
priekšpilsētas. Šī lielā ēka, kur pirms aplenkuma bijusi noliktava, tagad bija ierīkota lazaretes vajadzībām. Pa vaļējām durvīm Gabriels ieskatījās šajā bēdu un ciešanu valstībā, kas bija degošu lampu apgaismota.
Aina bija biedējoša. Šur tur bija noliktas saliekamās gultas, taču tāda greznība pienācās tikai nedaudziem. Vairums ievainoto gulēja uz grīdas — uz segām un salmu maišeļiem. Vaidi un kliedzieni skanēja no visām pusēm. Ievainotie lūdzās, sauca ārstus un viņu palīgus, taču visiem nevarēja paspēt palīdzēt.