Tika veiktas pašas nepieciešamākās amputācijas, pārsiešanas, pārējiem mocekļiem, sāpēs locoties, vajadzēja gaidīt…
Redzot šo drūmo ainu pat visvaronīgākās sirdis zaudēja drosmi, bet cietākās — vienaldzību pret citu ciešanām. Arno de Tils nevilšus sarāvās, bet Gabriels nobālēja. Un šajā ellē, kas izskatījās pēc Dantes aprakstītās, viņu acu priekšā nostājās maigā Beatriče* — ievainoto vidū lēni staigāja skumjā un domīgā Diāna jeb, pareizāk sakot, māsa Benija.
Apburtajam Gabrielam viņa nekad vēl nebija šķitusi tik brīnišķīga. Galma svinībās zelts, dimanti un samts viņai katrā ziņā piestāvēja mazāk nekā šajā drūmajā lazaretē rupjas vilnas kleita ar baltu apkaklīti un mūķenes galvassega. Cēlajā profilā, rāmajā gaitā un laipnajā skatienā varēja just, ka viņa ir žēlsirdības un līdzjūtības iemiesojums.
Gabriels negribot atcerējās melīgo, nekrietno Diānu de Puatjē un, dīvainā kontrasta pārsteigts, nodomāja, ka Dievs ir apbalvojis meitu, lai tiktu izpirkti mātes grēki.
Aizklīdis savās domās, Gabriels pat nepamanīja, kā skrien laiks. Bet bija jau vēla vakara stunda, ķirurgi apgaitu bija beiguši, troksnis pamazām norima. Ievainotos centās pierunāt ievērot klusumu, atpūsties, un šie ieteikumi tika pastiprināti ar miegazālēm. Nebija pagājusi pusstunda, kad viss bija tik mierīgi, cik mierīgas vispār var būt ciešanas.
«Dievišķajā komēdijā" Dante raksta par to, kā, izgājis cauri ellei un šķīstītavai, viņš paradīzē sastop savu iemīļoto Beatriči.
Diāna pēdējo reizi apstaigāja ievainotos, aicinot tos būt pacietīgiem. Tad, pārbaudījusi ārstu priekšrakstus, viņa dziļi nopūtās un piegāja pie ārējās galerijas, lai pie durvīm paelpotu svaigo nakts gaisu un atpūstos no bēdu pilnajām zemes ciešanām.
Viņa atspiedās pret akmens margām, pacēla acis uz zvaigznēm un nemaz neredzēja Gabrielu, kurš bja sastindzis desmit soļu attālumā.
Iemīlējušos Gabrielu atgrieza dzīvē asa Martēna kustība, viņš acīmredzot nemaz netaisījās jūsmot savam saimniekam līdzi.
— Martēn, — Gabriels nočukstēja, — man ir reta izdevība! Man tā ir jāizmanto un jāparunā ar Diānas kundzi. Var gadīties, ka tā ir pēdējā reize. Bet tu parūpējies, lai mūs neviens netraucē, taču neej tālu projām. Nu, ej, ej!
— Vai jūs nebaidāties, monsenjor, ka klostera priekšniece…
— Viņa, šķiet, ir citā palātā. Un turklāt man nav izvēles, jo patiesi tā var būt pēdējā reize.
Martēnam nācās samierināties un viņš aizgāja, klusībā rupji lamādamies.
Bet Gabriels pienāca iespējami tuvu Diānai un, cenšoties nesacelt troksni, pusbalsī pasauca:
— Diāna!
Viņa notrīsēja, bet, neapradusi ar tumsu, Gabrielu nesaskatīja.
— Mani sauc? — viņa jautāja. — Kas mani sauc?
— Es, — Gabriels atbildēja, it kā pietiktu ar šo vienu vārdu, lai Diāna to pazītu.
Un tiešām, viņš nekļūdījās, jo Diāna ierunājās no satraukuma trīcošā balsī:
— Vikonts d'Eksmess? Vai patiesi? Ko jūs gribat no manis šajā vietā un stundā? Ja jūs atvedāt sveicienus no mana tēva, kā es dzirdēju, tad jūs esat pārāk ilgi vilcinājies un izvēlējāties nepiemērotu vietu. Bet ja neatvedāt, tad es negribu jūs dzirdēt… Kāpēc jūs klusējat, vikont d'Eksmes? Jūs nesapratāt mani? Ko šī klusēšana nozīmē, Gabriel?
— Gabriel? Nu, lūk! — viņš iesaucās. — Es neatbildēju, Diāna, jo biju pārakmeņojies no jūsu sacītā un neatradu sevī spēku nosaukt jūs par hercogieni, kā jūs mani nosaucāt par vikontu. Pietiek jau ar to, ka mēs esam pārgājuši uz „jūs".
— Nesauciet mani vairs ne par hercogieni, ne par Diānu. De Kastro kundzes te vairs nav. Jūsu priekšā ir māsa Benija. Sauciet mani par māsu, bet es jūs saukšu par brāli.
— Kā? Ko jūs ar to gribat sacīt? — Gabriels šausmās jautāja. — Es lai jūs saucu par māsu? Ak Dievs, kāpēc jums tas ir vajadzīgs?
— Bet tagad visi mani tā sauc. Vai tas ir tik briesmīgi?
— Ak, jā, nu protams… Vai, pareizāk sakot, nē… Piedodiet man manu neprātu… Es pieradīšu, Diāna, pieradīšu… māsa mana.
— Redzat nu, — Diāna skumji pasmaidīja. — Un lai gan es vēl neesmu iesvētīta, es valkāju šo kristīgo vārdu tāpēc, ka sirdī es jau esmu mūķene, bet drīz tāda būšu patiesībā, tikai saņemšu karaļa atļauju. Vai jūs tādu atļauju neatvedāt, mans brāli?
— O! — ar sāpošu sirdi iesaucās Gabriels.
— Ak Dievs, manos vārdos nav nekādu bēdu, ticiet man. Pēdējā laikā ļaužu vidū man nācās tik daudz ciest, ka, dabiski, es meklēju patvērumu šeit.
Viņas balsī patiešām bija tikai skumjas un ciešanas. Bet šīm skumjām piejaucās nevilšs prieks, kuru viņa nespēja apslāpēt, ieraugot Gabrielu. Jo ne tik sen viņa uzskatīja, ka ir pazaudējusi to, bet tagad viņš stāv viņas priekšā mundrs, stiprs un varbūt mīlošs.
Tāpēc viņa neapzināti nokāpa pa lieveņa kāpnītēm un kā magnēta vilkta atradās Gabrielam blakus.
— Paklausieties, — viņš sacīja, — lai reiz tiktu iznīcināts baisais pārpratums, kas plosa mūsu sirdis. Man nav paciešama doma, ka jūs mani nesaprotat, uzskatāt par vienaldzīgu vai, kas to lai zin? — pat par savu ienaidnieku. Šī briesmīgā doma mani mulsina, kad es gatavojos izpildīt svēto un grūto pienākumu, kas man ir jāpilda. Taču paiesim maliņā… mana māsa, jo jūs taču man vēl mazliet uzticaties, vai ne? Paiesim tālāk nost no šīs vietas, lai mūs neviens neredz un nedzird…
Diāna vairs nevilcinājās. Viņa tikai uzskrēja pa kāpnītēm, ieskatījās palātā, pārliecinājās, ka tur viss ir mierīgi, un tūlīt atgriezās pie Gabriela, uzticīgi atbalstīdamās pret sava «bruņinieka" godīgo roku.