— Paldies, — Gabriels teica, — mums ir dārga katra minūte. Ziniet, no kā es baidos? Lai klostera priekšniece mūs neiztraucē, jo viņai tagad ir zināms, ka es jūs mīlu.
— Lūk, kāpēc labā māsa Monika vispirms man paziņoja, ka jūs esat ieradies un vēlaties runāt ar mani, bet vēlāk, acīmredzot uzzinājusi no kāda par mūsu mīlestību, pēdējās trīs dienas nav ļāvusi pamest klosteri un šovakar arī gribēja mani noturēt mājās.
Bet pienāca mana kārta dežurēt pa nakti lazaretē, un es katrā ziņā vēlējos pildīt savu skumjo pienākumu. Ak, Gabriel, no manas puses nebūtu pareizi piemānīt tik labu un mīlošu draugu, vai ne?
— Vai man tas ir jāsaka, — Gabriels skumji atbildēja, — ka kopā ar mani jums jājūtas kā māsai? Bet jums ir jāzin, ka es, uzticams draugs, kas ir jūsu dēļ gatavs iet nāvē, kopš šī brīža esmu nolēmis klausīt nevis mīlestības balsij, bet gan pienākumam.
— Runājiet taču, mans brāli, — Diāna sacīja.
„Mans brāli!" Šī uzruna, gan baisma, gan valdzinoša, visu laiku atgādināja Gabrielam par tām neparastajām krustcelēm, kurās viņu bija liktenis novedis. Šis maģiskais vārds apspieda kaislīgo, nevaldāmo tieksmi, kas jau bija gatava uzliesmot jaunā cilvēka sirdī.
— Mana māsa, — diezgan stingri Gabriels sacīja, — man noteikti vajadzēja jūs satikt un parunāties ar jums, jo man jums ir divi lūgumi. Viens atliecas uz pagātni, otrs — uz nākotni. Jūs, Diāna, esat laba un augstsirdīga, un jūs neatteiksiet draugam, kurš varbūt nesatiks jūs vairs savā ceļā.
— Ak, nerunājiet, nerunājiet tā! — Diāna izmisusi iesaucās.
— Es nesaku to tāpēc, mana māsa, lai satrauktu jūs, bet tāpēc, lai jūs man neatteiktos piedot un parādītu kādu laipnību.
Piedošanu es lūdzu par tām izbailēm, par sarūgtinājumu, ko mūsu pēdējā Parīzes satikšanās dienā sagādāja mana slimība. Man ļoti žēl, bet toreiz ar jums runāju nevis es, bet drudzis. Es patiešām nesapratu, ko saku.
Mans tās dienas šausminošais atklājums, ko es ar grūtībām no jums noslēpu, atņēma man prātu un iedzina izmisumā. Jūs droši vien atceraties, ka ilga un mokoša slimība, kas man gandrīz maksāja dzīvību, man uzbruka tajā pašā dienā pēc mūsu neveiksmīgās satikšanās.
— Vai tad es to nesaprotu, Gabriel?
— Nesauciet mani par Gabrielu, Dieva dēļ! Turpiniet mani saukt par brāli…
— Kā vēlaties… mans brāli, — Diāna izbrīnīta atsaucās.
Bet šajā brīdi netālu no viņiem atskanēja vienmērīgu soļu troksnis, un Diāna bailīgi piespiedās Gabrielam.
— Kas tur ir? Ak, Dievs! Mūs pamanīs! — viņa nočukstēja.
— Tas ir sardzes karavīrs, — Gabriels atbildēja.
Velkot sev līdzi nobijušos Diānu, viņš uzskrēja pa kāpnēm uz akmens balustrādi. Tur, starp tukšu sargposteni un robaino cietokšņa sienu, viņi apstājās.
Patruļa pagāja garām diezgan attālu, nepamanīdama tos.
„Galīgi neapsargāta vieta," Gabriels nodomāja. Bet tūdaļ sāka runāt ar Diānu, kurai bailes nebija pārgājušas.
— Nomierinieties, mana māsa! Briesmas ir garām. Uzklausiet taču mani, laiks iet… Jūs vēl neesat teikusi, ka piedodat manu neprātu…
— Vai tad drudzis prasa piedošanu? — Diāna vaicāja. Nē, tikai līdzjūtību, mierinājumu, mans brāli. Es uz jums nemaz nedusmojos, es tikai raudāju.
— Paldies! — Gabriels iesaucās. Bet mēģiniet atbrīvot mani arī no uztraukuma par mūsu nākotni. Saprotiet mani — jūs esat mana zvaigzne, mans dzīves mērķis. Ejot uz zvaigzni, man jābūt mierīgam un jādomā tikai par ceļa grūtībām. Man ir jābūt pārliecinātam, ka jūs mani gaidāt ceļa galā… Gaidāt ar skumju smaidu, ja es atnākšu kā zaudētājs vai ar priecīgu smaidu, ja man izdosies uzvarēt. Tāpēc mūsu starpā nedrīkst būt nekādu noslēpumu. Bet jums, mana māsa, būs jānotic man uz vārda… Jo noslēpums, kas ir manas rīcības pamatā, nepieder man. Es esmu apsolījis to glabāt… Gaidiet mani! Pēc kāda laika es atgriezīšos, lai jums pateiktu vienu no divām iespējām: „Diāna, es mīlu tevi, tu esi mana, un mums jādara viss, lai karalis piekristu mūsu laulībām." Vai arī es jums sacīšu: „Mana māsa, nepielūdzamais liktenis pretojas mūsu mīlestībai un nepieļauj mūsu laimi. Nekas te nav atkarīgs no mums… Jūsu dotais vārds vairs nav spēkā. Varat būt brīva… Klusējot nolieksim galvu un samierināsimies ar neizbēgamo."
— Kas par dīvainu briesmīgu noslēpumu! — Diānai izlauzās.
— Atminējumu es varēšu pateikt tikai tad, kad atgriezīšos, — Gabriels turpināja. — Līdz tam laikam nelauziet veltīgi galvu. Gaidiet mani un lūdziet Dievu. Vai jūs man apsolāt, pirmkārt, ticēt man, otrkārt, nelolot drūmās domas atstāt laicīgo pasauli un apglabāt sevi klosterī? Vai jūs apsolāt man ticēt?
— Es ticu jums! Jā, tagad es to varu apsolīt. Bet kāpēc jūs gribat, lai es atgriežos laicīgā dzīvē?
— Māsa, — Gabriels sacīja svinīgā tonī, — es jums to lūdzu tāpēc, lai es varētu mierīgi un droši iet savu ērkšķaino un varbūt pat liktenīgo ceļu pilns pārliecības, ka es jūs atradīšu brīvu. Es zinu, ka jūs mani gaidīsiet…
— Labi, mans brāli, es paklausu jums, — Diāna teica.
— Paldies! Tagad nākotne pieder man. Dodiet man savu roku par ķīlu, ka esat solījusies, māsa.
— Te tā ir, mans brāli.
— Tagad es esmu pārliecināts par savu uzvaru! — Gabriels dedzīgi iesaucās.
Šajā brīdī no lazaretes atskanēja balsis, kas sauca māsu Beniju, bet no ienaidnieka tranšejām nāca kāds neskaidrs troksnis.
Pirmajā mirklī Gabriels, norūpējies par Diānu, nepievērsa šim troksnim vērību.
— Mani meklē, mani gaida… Ak, Dievs! Kas notiks, ja mūs atradīs kopā? Uz redzēšanos, mans brāli! Uz redzēšanos, Gabriel!
— Uz redzēšanos, mana māsa! Uz redzēšanos, Diāna! Ejiet! Es palikšu šeit. Sakiet, ka jūs tikai iznācāt paelpot svaigu gaisu. Uz drīzu tikšanos un vēlreiz paldies!