Diāna, noskrējusi pa kāpnēm, steidzās pretī ļaudīm ar lāpām, kas pilnā spēkā sauca viņas vārdu. Pa priekšu visiem nāca māsa Monika.
Kas tad varēja klostera priekšnieci uzraut kājās? Protams, tas bija Arno, kurš pēc tam, savilcis nopietnu ģīmi, pievienojās cilvēkiem, kas steidzās meklēt māsu Beniju. Nevienam nebija tik skaidra skatiena kā šim nelietim. Ne velti viņš bija tik līdzīgs sirdsšķīstajam Martēnam.
Redzot, ka Diāna ir laimīgi satikusies ar māsu Moniku un meklētājiem, Gabriels nomierinājās un jau gatavojas kāpt no vaļņa lejā, kad viņa priekšā izauga ēna.
Cilvēks no ienaidnieka nometnes, apbruņots līdz zobiem, jau cēla kāju pāri mūrim.
Pieskrējis pie šī cilvēka un nogāzis to ar zobena cirtienu, Gabriels iekliedzās: «Trauksme!" un pieskrēja pie kāpnēm, kas bija nosētas ar spāņu kareivjiem. Vairāk par vienu mirkli tas viss Gabrielam neprasīja.
Bija skaidrs — ienaidnieks ir sagatavojies nakts uzbrukumam. Gabriels nebija kļūdījies — ne velti spāņi divas reizes uzbruka pa dienu.
Tas bija liktenis vai, pareizāk sakot, mīlestība, kas Gabrielu atveda šai vietā un šai laikā. Viņš ar abām rokām ieķērās kāpņu galos un atgrūda tās. Ar visiem desmit spāņiem, kas stāvēja uz tām, kāpnes iegāzās grāvī.
Nelaimīgo kliedzieni sajaucās ar Gabriela saucienu: „Pie ieročiem!"
Taču netālu no viņa pie sienas bija pieslietas jau citas kāpnes un Gabriels, kā par spīti, nevarēja nekur atsperties.
Par laimi, tumsā viņš saskatīja lielu akmeni. Briesmas divkāršoja viņa spēkus, viņam izdevās akmeni pacelt, uzlikt uz aizsargmūra un no turienes uzvelt otrajām kāpnēm virsū.
Milzīgais akmens pārlauza kāpnes uz pusēm un spāņi sakrita grāvī. Ienaidnieki apjuka, redzot savu biedru neveiksmīgo uzbrukuma sākumu.
Pa to laiku Gabriela saucieni pamodināja pilsētas aizstāvjus. Sāka rībēt bungas, trauksmes zvans sāka zvanīt baznīcas tornī. Nepagāja ne piecas minūtes, kad uz vaļņiem saskrēja vairāk nekā simt cilvēku, kas bija gatavi kopā ar vikontu d'Eksmesu atsist nākošo triecienu.
Tātad, ienaidnieka drosmīgais uzbrukums bija atvairīts. Uzbrucējiem atlika vienīgi atkāpties, ko viņi arī steidzās darīt, atstājot kaujas vietā daudz kritušo.
Vēl reizi pilsēta bija izglābta un atkal — pateicoties Gabrielam. Taču Senkantēnai bija jānoturas vēl garas četras dienas.
XXXIV Uzvara sakāvē
Pēc negaidītā pretspara ienaidnieks saprata, ka spēs ieņemt pilsētu tikai pēc tam, kad vienu pēc otra būs likvidējis visas pretošanās iespējas, kādas vēl pilsētai bija palikušas. Tāpēc nākošajās trijās dienās nebija neviena uzbrukuma.
Cietokšņa aizstāvji, ārkārtīgās varonības iedvesmoti, šķita neuzvarami. Kad ienaidnieks devās uzbrukumā mūriem, tie izrādījās mazāk stipri nekā aizstāvju sirdis. Torņi bruka, sienas drupa akmeni pēc akmens, grāvji pildījās ar zemi.
Ceturtajā dienā pēc nakts uzbrukuma, spāņi beidzot saņēmās jaunam uzbrukumam. Tas bija astotajā, pēdējā dienā, ko Gabriels solīja karalim. Ja ienaidnieks arī šoreiz tiks atvairīts, Gabriela tēvs tiks brīvībā. Pretējā gadījumā visas viņa pūles ies zudumā, bet Diānu, viņa tēvu un viņu, Gabrielu pašu, gaida bojāeja.
Tāpēc tajā pēdējā dienā Gabriels parādīja nebijušu varonību. Neviens nespētu ticēt, ka cilvēkā var slēpties tik neizsīkstoši spēki, tik stipra griba.
Viņš nedomāja par briesmām, par nāvi, bet tikai par savu tēvu un līgavu. Gabriels metās pretiniekiem virsū, gāja zem lodēm kā apsēstais. Akmens tam* bija ievainojis sānu, pīķa uzgalis skāris pieri, taču Gabriels nejuta sāpes, viņš bija iedvesmas apreibināts, skrēja no vienas vietas uz otru, dūra, cirta, sita, ar vārdu un ar darbiem iedvesmoja arī pārējos cīnītājus. Viņš bija visur, kur gāja viskarstāk. Viņš spēja iedvesmot visu aplenkto pilsētu.
Viņš viens pats bija desmit, divdesmit, pat simt cīnītāju vērts. Un savā cīņas aizrautībā viņš ne uz mirkli nezaudēja ne apdomību, ne savaldību. Ar vērīgu skatu pamanījis briesmas, viņš acumirklī tās atvairīja.
Uzbrukums ilga garas sešas stundas.
Ap septiņiem satumsa un ienaidnieks sāka atkāpties. Kad pēdējais spānis pameta kaujas lauku, Gabriels bezspēkā no laimes un noguruma iekrita blakus stāvošo biedru rokās.
Ar triumfa saucieniem viņu aiznesa uz rātsnamu. Gabriela ievainojumi nebija pārāk bīstami, un viņa aizmiršanās nevilkās ilgi. Kad viņš atguva samaņu, pie viņa gultas sēdēja smaidošais admirālis Koliņī.
— Admirāli, vai tas nav sapnis? — Gabriels vaicāja. — Šodien atkal ienaidnieks nāca uzbrukumā, un mēs atkal spējām to atsist?
— Jā, mans draugs, un ne bez jūsu līdzdalības, — Gaspārs atbildēja.
— Tātad astoņas dienas, ko man deva karalis, ir pagājušas? — Gabriels iesaucās. — Paldies Dievam!
— Bet lai jūs dabūtu uz kājām, es jums atnesu lieliskas ziņas, — Koliņī turpināja. — Senkantēnas aizstāvēšana ļāva nostiprināt visas teritorijas aizsardzību. Viens no maniem izlūkiem ir pamanījies satikt kone- tablu un apstiprināja manas cerības. De Gīza kungs ir ieradies Parīzē ar Pjemontas karaspēku un kopā ar Lotringas kardinālu gatavo pilsētu un tās ļaudis aizsardzībai. Tukšā un sagrautā Senkantēna vairs nespēs izturēt jaunus uzbrukumus, taču mēs savu uzdevumu esam izpildījuši. Francija ir glābta, mans draugs!
— Ak, admirāl, jūs nemaz nezināt, kā mani esat iepriecinājis! — Gabriels teica. — Bet atļaujiet pavaicāt jums lūk ko. Es to nesaku tukšas godkārības dēļ. Jūs mani tagad pietiekami labi pazīstat, lai noticētu tam. Šī jautājuma pamatā ir ļoti nopietns iemesls, ticiet man. Sakiet, vai jūs atzīstat, admirāļa kungs, ka pēdējo astoņu dienu veiksmīgajā Senkantēnas aizsardzībā ir arī daļa manu nopelnu?
— Pilnā mērā, mans draugs, pilnā mērā! — Gaspārs de Koliņī atbildēja ar dižciltīgu tiešumu: — Savā ierašanās dienā jūs bijāt liecinieks tam, ka es neuzdrošinājos uzņemties atbildību, kuru Senkantēnas aizstāvji gribēja uzkraut manai sirdsapziņai. Es jau gandrīz biju gatavs atdot spāņiem Senkantēnas atslēgas.