Nākošajā dienā jūs paveicāt savu varoņdarbu, ievedot pilsētā papildspēkus un ar to ceļot aplenkto pilsētnieku cīņassparu. Es nemaz nerunāju par jūsu vērtīgajiem padomiem mūsu inženieriem. Nerunāju par spīdošo drošsirdību, kādu jūs esat izrādījis katra uzbrukuma laikā. Bet kurš pirms četrām dienām brīnumainā kārtā izglāba pilsētu no nakts uzbrukuma? Kurš šodien bija tik nedzirdēti drosmīgs un veiksmīgs, ka spēja paildzināt jau šķietami neiespējamo pretošanos?
Tas visur esat jūs, mans draugs, jūs atradāties vienmēr un visur, visā aizsardzības līnijā! Es jums dziļā pateicībā un patiesā priekā saku — jūs esat pirmais un vienīgais šīs pilsētas, bet tas nozīmē — arī Francijas, glābējs.
— Lai Dievs jūs apbalvo par jūsu labajiem vārdiem, admirāļa kungs! Bet atvainojiet, vai jūs nebūtu tik laipns un neatkārtotu tos viņa majestātei?
— Tā ir ne tikai mana vēlēšanās, bet arī mans pienākums, — Koliņī teica, — bet jums ir zināms, ka Gaspārs de Koliņī ir īsts pienākuma cilvēks.
— Kāda laime! Cik es jums būšu pateicīgs, admirāl! Bet vai es drīkstu lūgt vēl kādu pakalpojumu — lūdzu, nestāstiet citiem par to palīdzību, ko es esmu varējis jums sniegt pilsētas nosargāšanā. Lai par to zin tikai karalis. Tad viņš redzēs, ka esmu pūlējies ne jau slavas dēļ, bet būdams uzticīgs savam dotajam solījumam.
Viņam tagad būs iespēja pateikties ar balvu, kas ir tūkstoškārt vērtīgāka par visiem viņa karalistes tituliem un godalgām.
— Nu, cik var spriest, tā patiešām ir lieliska dāvana, — admirālis sacīja. — Dod Dievs, lai karalis nenoskopotu jums to, ko ir apsolījis. Es no savas puses apsolu, ka rīkošos tā, kā jūs lūdzāt, Gabriel.
— Ak, — Gabriels iesaucās, — cik sen es neesmu jutis tādu sirdsmieru! Tagad es ar vieglu sirdi varu kāpt uz mūriem un cīnīties ar prieku. Vai tad tērauds vai svins var skart cilvēku, kurš ir cerību pilns?
— Tomēr nepaļaujieties uz to pārāk, — admirālis smaidot sacīja. — Pieeja pilsētai ir gandrīz neapsargāta un pietiktu ar vairākiem lielgabala šāvieniem, lai nopostītu pēdējo aizsargmūri. Pie tam mums nepietiek karavīru. Pirmais uzbrukums ļaus pārņemt pilsētu ienaidniekam.
— Bet vai de Gīza kungs nepaspēs mums palīdzēt?
— De Gīza kungs neriskēs ar saviem karavīriem pilsētas dēļ, kura jau ir daļēji ieņemta, un viņš rīkosies prātīgi. Lai viņš tur savu karaspēku Francijas sirdī, kur tas ir vairāk nepieciešami. Senkantēnas liktenis ir izlemts, un tagad tai atliek krist ar godu. Mums abiem ir roka jāpieliek, lai tas tā notiktu. Jāpanāk, lai Senkantēnas uzvara spāņiem maksā dārgāk nekā zaudējums.
— Nu ko, lai tā būtu! — Gabriels jautri sacīja. — Joka pēc pamēģināsim vēl pāris dienas nosargāt pilsētu. Tas hercogam de Gīzam ļaus labāk sagatavoties.
Patiešām Filps I un viņa armijas virspavēlnieks Filibērs Emanuēls, pilsētas nepakļāvības saniknoti, pēc desmit smagām kaujām neriskēja uzbrukt vienpadsmito reizi, nepārliecinājušies, ka šī reize būs veiksmīga. Tāpat kā iepriekš, viņi trīs dienas aprobežojās ar apšaudi.
Pa to laiku admirālis un vikonts d'Eksmess visādiem paņēmieniem laboja postījumus aizsargmūros, taču trūka gan darbaroku, gan spēka.
Pilsētā nebija palicis nevienas veselas sienas. Mājas bija tukšas, bet kareivji pa vienam nīka galvenajos nocietinājuma punktos, vairs neveidodami nepārtrauktu aizsardzības ķēdi.
Gabriels pats par to pārliecinājās. Faktiski pilsēta bija ieņemta jau pirms tam, kad tika dots pēdējās kaujas signāls.
Tomēr ienaidnieks pilsētā neienāca pa tiem vārtiem, kurus sargāja Gabriels. Kopā ar viņu bija Breils un Žans Pekuā. Viņi visi trīs tik enerģiski cīnījās, taisīja tādus brīnumus, ka trīs reizes pamanījās atsist ienaidnieku uzmācību.
Gabriels pilnībā aizrāvās ar kauju, un Zans Pekuā tik ļoti jūsmoja par viņa cīņas sparu, ka pats gandrīz neuzmanības dēļ aizgāja bojā. Gabrielam nācās divas reizes glābt sava talanta pielūdzēja dzīvību. Pekuā uz vietas zvērēja vikontam mūžīgu uzticību.
Neskatoties uz šiem panākumiem, pilsēta ilgāk nespēja pretoties, un drīz vien ielas pārpludināja spāņu karapulki.
Pēc septiņpadsmit aplenkuma dienām un vienpadsmit uzbrukumiem Senkantēna beidzot padevās.
XXXV
Arno de Tils atkal rīkojas
Iesākumā spāņu karavīri nodarbojās ar laupīšanu degošajā pilsētā, bet Filibērs strauji ieveda kārtību savējo rindās. Kad admirālis Koliņī stājās viņa priekšā, viņš to sagaidīja ar atbilstošu cieņu.
— Es neprotu tiesāt par drosmi. Ar Senkantēnu mēs apiesimies ne sliktāk, kā tad, ja pilsēta būtu padevusies jau pirmajā uzbrukumā.
Uzvarētājs, ne mazāk augstsirdīgs kā zaudētājs, sāka ar admirāli apspriest padošanās noteikumus.
Protams, Senkantēna tika pasludināta par spāņu pilsētu, taču visiem tās iedzīvotājiem, kas nevēlējās dzīvot ārzemnieku pakļautībā, bija tiesības aizbraukt, atstājot pilsētā nekustamo īpašumu.
Kareivji un pilsētnieki bija brīvi, izņemot piecdesmit cilvēkus, kuri pēc pilsētas vai armijas priekšniecības izvēles pāriet Filibēra kalpībā. Viņus, neatkarīgi no dzimuma, vecuma un sabiedriskā stāvokļa, var izpirkt — tas bija noteikums, kas nepieciešams tāpēc, lai varētu samaksāt karavīriem algu.
Attiecībā uz Koliņī, kurš pa aplenkuma laiku bija izsmēlis visus savus naudas līdzekļus, tika izrādīta neparasta augstsirdība — viņš bija atbrīvots no izpirkšanas maksas un viņam piedāvāja kaut vai nākošajā dienā atgriezties Parīzē.