Šie noteikumi bija pilnīgi pieņemami, un Koliņī tiem piekrita. Pilsētnieki tos uzņēma ar prieku, lai arī ne bez bažām.
Patiesi, kā lai zin, uz kuru kritis Filibēra Emanuēla un viņa padomes izvēle? Tas būs zināms tikai nākamajā rītā.
Arno de Tils, šis enerģiskais un attapīgais komersants, visu nakti lauzīja galvu par savām problēmām un izdomāja kombināciju, kas viņam solīja lielus ienākumus. Viņš saģērbās iespējami labākās drānās un jau no paša rīta sāka staigāt pa pilsētas ielām, kas bija pilnas ar uzvarētājiem — spāņiem, vāciešiem, angļiem…
— Hei, kraķi! Stāvi, kad tev saka! — kāds iekliedzās viņam aiz muguras.
Arno strauji pagriezās pret to, kurš neraugoties uz spilgti izteikto angļu akcentu, pārvaldīja franču valodas smalkumus.
Tas bija liela auguma puisis, bālu vaigu, sarkanmatains, un šķita, ka viņš varētu būt viltīgs tirdzniecības darījumos, bet vientiesis sadzīvē.
— Ar ko varu pakalpot? — viņš vaicāja anglim.
— Es jūs ņemu par gūstekni, tā arī būs jūsu pakalpošana, — tas atbildēja, iespraužot savā runā angļu vārdiņus.
— Kāpēc tieši mani nevis kādu citu? Kāpēc ne tur to audēju?
— Tāpēc, ka tu izskaties bagātāks.
— Ak tā? Bet ar kādām tiesībām jūs, būdams vienkāršs strēlnieks, cik es saprotu, aizturat mani?
— O, es nerīkojos savā vārdā, mani sūtīja mans priekšnieks lords Grejs, kurš komandē angļu strēlniekus. Hercogs Filibērs Emanuēls viņam par kara laupījuma daļu piešķīris trīs gūstekņus — divus muižniekus un vienu pilsētnieku. Bet mans komandieris zin, ka es neesmu ne akls, ne kropls. Tāpēc viņš sūtīja mani, lai es sadabūju tam trīs dārgus gūstekņus. Jūs esat mans labākais medījums.
— Pārāk liels gods nabaga ieročnesējam, — Arno nodūra galvu. — Bet vai jūsu priekšnieks mani labi baros?
— Tu ceri, ka viņš tevi ilgi baros?
— Es domāju, ka līdz tam laikam, kamēr viņš vēlēsiet man atdot brīvību, — Arno atbildēja. — Badā nomirt taču viņš man neļaus.
— Vai tiešām es noplukušu vilku esmu noturējis par lapsu ar brīnišķīgu kažoku?
— Baidos, ka tieši tā ir noticis, strēlnieka kungs. Un ja Greja kungs, jūsu priekšnieks, jums solija komisijas naudu par katru gūstekni, tad var gadīties tā, ka jūsu alga būs nūjas sitieni pa muguru. Bet es to nesaku tāpēc, lai jūs no manis atteiktos. Es iesaku jums pamēģināt.
— Varbūt, ka tev arī tasnība, — strēlnieks vērīgi ieskatījās Arno viltīgajās ačelēs, — un es ar tevi nenopelnīšu to, ko man solīja lords Grejs — vienu livru no katriem simt livriem.
„Lūk, kurš man ir vajadzīgs," — Arno nodomāja, bet skaļi sacīja:
— Nu tad tā, draugs mans ienaidniek, ja es jūs uzvēdīšu uz bagāta laupījuma pēdām, uz gūstekni, kura cena būtu kādi desmit tūkstoši livru, kā jūs mani par to attalgosiet?
— Desmit tūkstoši?! — anglis iesaucās. — Tādā cenā nav gūstekņu. Tad jau mana daļa būtu simt livru. Ievērojama summa!
— Jā, bet kādu pusi nāktos atdot tam, kurš jums parādīja ceļu uz šo naudiņu. Vai tas nebūtu godīgi?
— Lai iet! — lorda Greja strēlnieks sacīja, brīdi padomājis. — Aizvediet mani pie tā cilvēka un pasakiet man viņa vārdu.
— Tālu mums nebūs jāiet, — Arno teica. — Paiesim maliņā. Pagaidiet, es negribu ar jums kopā rādīties pilsētas laukumā. Ļaujiet man paslēpties aiz šī nama stūra. Bet jūs ejiet pa priekšu. Vai redzat uz rātsnama balkona augstmani, kas sarunājas ar pilsētnieku?
— Redzu. Tas ir īstais?
— Jā, viņš.
— Bet kā viņu sauc?
— Vikonts d'Eksmess.
— Ak, tā? Tas ir tas pats vikonts d'Eksmess! Par viņu daudz runāja mūsu nometnē. Tātad viņš ir ne vien drosmīgs, bet ari bagāts vīrs?
— Protams!
— Jūs viņu labi pazīstat?
— Un kā vēl? Es esmu viņa ieročnesējs.
— Jūda! — strēlniekam izlauzās.
— Nebūt nē, — Arno mierīgi atbildēja. — Jūda pakārās, bet es ne- pakāršos.
— Jūs laikam atbrīvos no tām pūlēm, — anglis norūca, gribēdams pajokot.
— Paklausieties, pietiek malt tukšus salmus! — Arno sadusmojās. — Vai mēs esam vienojušies? Jā vai nē?
— Esam. Es jūsu kungu aizvedīšu pie milorda. Pēc tam jūs man parādīsiet vēl otru augstmani un kādu bagātu pilsētnieku, ja pazīstat tādu.
— Pazīstu tikai ar tiem pašiem noteikumiem — puse no jūsu naudas.
— Jūs to dabūsiet, velna sagādniek.
— Es esmu jūsu sagādnieks. Bet skatieties, bez mānīšanās. Vai jūsu priekšnieks maksā skaidrā naudā?
— Skaidrā un uz priekšu. Jūs nāksiet ar mums pie milorda, it kā pavadot vikontu d'Eksmesu. Es saņemšu savu naudu un uzreiz atdošu jums pusi. Bet jūs pateicībā man palīdzēsiet atrast vēl divus gūstekņus, vai ne?
— Paskatīsimies. Vispirms tiksim galā ar pirmo.
— To lietu mēs nokārtosim ātri. Jūsu saimnieks ir tik bezbailīgs kaujas laukā, ka droši vien mierīgos apstākļos ir visai kautrīgs. Tādus mēs esam redzējuši. Pieejiet pie tā kādu brīdi ātrāk un stāviet viņam aiz muguras. Redzēsiet, es savu lietu protu.
Arno tā arī izdarīja. Atvadījies no sava kompanjona, viņš gāja uz rātsnamu un, mierīgi ieejot istabā, kur Gabriels pļāpāja ar Žanu Pekuā, vaicāja, vai nav saimniekam vajadzīgs. Viņš vēl nebija visu izteicis, kad ienāca strēlnieks. Anglis ar atbilstošu sejas izteiksmi piegāja tieši pie vi- konta, kurš pārsteigts skatījās uz viņu, un paklanījās tam.
— Vai man ir tas gods runāt ar monsenjoru vikontu d'Eksmesu? — viņš vaicāja ar tādu pieklājību kā tirgotājs pret pircēju.
— Jā, es esmu vikonts d'Eksmess, — Gabriels atbildēja vēl vairāk brīnīdamies. — Ko jūs gribējāt?
— Jūsu zobenu, monsenjor, — strēlnieks paklanījās viņa priekšā.
— Ko? — Gabriels nicinoši iesaucās.