— Es runāju sava priekšnieka, lorda Greja vārdā, — strēlnieks sacīja. — Jūs esat to piecdesmit karagūstekņu skaitā, kas admirālim jānodod uzvarētājiem. Nedusmojieties uz mani, ka es esmu tas, kurš pasaka jums šo nepatīkamo ziņu.
— Dusmoties? Netaisos. Taču lords Grejs pats varētu man to pateikt. Tikai viņam es varu atdot savu zobenu.
— Kā vēlaties, monsenjor.
— Es domāju, ka viņš mani aizturēs tikai līdz izpirkšanas maksas saņemšanai?
— Varat būt par to pilnīgi drošs, — strēlnieks steidzās piekrist.
— Tad iesim, — Gabriels sacīja.
— Bet tā taču ir nejēdzība! — Žans Pekuā sacīja. — Jūs velti viņam pakļaujaties. Vajag pretoties! Jūs taču neesat vietējais!
— Pekuā kungam ir taisnība, — Arno iejaucās, slepus piemiedzot ar aci strēlniekam. — Jā, jūs taču, monsenjor, neesat Senkantēnas iedzīvotājs. To vislabāk var apliecināt Žans Pekuā, viņu pazīst visa pilsēta. Viņš te jau četrdesmit gadus dzīvo. Sava arteļa .priekšnieks, strēlnieku pulka komandieris. Ko jūs par to teiksiet, angļa kungs?
— Teikšu, — atsaucās anglis, sapratis mājienu, — ja manā priekšā ir Žans Pekuā, tad man ir pavēlēts arī viņu apcietināt, viņš ir manā sarakstā.
— Mani? — Pekuā iesaucās.
— Tieši jūs, kungs.
Pekuā jautājoši paskatījās uz Gabrielu.
— Neko darīt, Žan, — vikonts d'Eksmess nopūtās. — Pēc tam, kad esam savu karavīra pienākumu izpildījuši, jāatzīst tagad uzvarētāja tiesības. Nākies samierināties, Žana kungs.
— Mēs iesim šim cilvēkam līdz? — tas nobrīnījās.
— Nu ja, mans draugs. Es pat esmu priecīgs, ka mēs būsim abi kopā.
— Patiešām, kungs, — Žans Pekuā aizkustināts sacīja, — ja jau tik izcils karotājs kā jūs samierinās ar tādu situāciju, tad man, vienkāršam pilsonim, nemaz neklājas kurnēt. Iesim, nelieti! — viņš teica strēlniekam. — Izlemts! Es esmu tavs vai tava priekšnieka gūsteknis.
— Arī jūs nāksiet man līdz pie lorda Greja un paliksiet tur tik ilgi, kamēr nebūsiet iesnieguši atbilstošu izpirkšanas maksu.
— Es jau tad pie viņa palikšu līdz pastardienai! — Žans Pekuā iesaucās. — Tavs priekšnieks manus ekijus nedabūs! Drīzāk es izlaidīšu garu. Lai viņš mani baro, ja viņš ir krietns kristietis, līdz manai pēdējai stundiņai, un lai baro sātīgi!
Strēlnieks izbijies paskatījās uz Arno de Tilu, taču tas viņu nomierināja, rādīd.ims ar acīm uz Gabrielu, kuru biedra izlēciens bija sasmīdinājis.
Anglis novērtēja joku un arī iesmējās.
— Tātad, es jūs aizvedīšu…, — viņš gribēja sacīt.
— Jūs mums parādīsiet ceļu pie lorda Greja, — Gabriels viņu augstprātīgi pārtrauca, — bet mēs paši par visu vienosimies ar jūsu komandieri.
— Kā vēlaties, — strēlnieks pazemīgi piekrita.
Soļodams viņiem pa priekšu pieklājīgā attālumā, viņš tos aizveda pie lorda Greja. Gūstekņiem nopakaļ gāja Arno de Tils.
Lords Grejs bija flegmātisks, ārkārtīgi garlaicīgs vīrietis, kurš karu vērtēja kā jebkuru citu darījumu. Uzzinājis, ka viņam un viņa ļaudīm jāapmierinās tikai ar trijiem gūstekņiem, viņam sabojājās garastāvoklis un tāpēc viņš Gabrielu un Žanu Pekuā pieņēma ar vēsu cieņu.
— Tātad man ir tas gods saņemt gūstā vikontu d'Eksmesu, — viņš bez īpašām emocijām noteica, ziņkārīgi vērojot Gabrielu. — Jūs nu gan mums sagādājāt klapatas, kungs!
— Darīju, ko varēju, — Gabriels pieticīgi atbildēja.
— Jūs varat daudz ko, ar to es arī jūs apsveicu, — lords Grejs turpināja. — Bet runa nav par to. Liktenis, lai arī jūs darījāt brīnumus, lai no likteņa izbēgtu, jūs ir atdevis manās rokās kopā ar jūsu lielisko zobenu. Ak, lai jums tas paliek, — viņš steidzās Gabrielu nomierināt, kurš jau gribēja savu zobenu atsprādzēt. — Taču lai saglabātu tiesības ar zobenu rīkoties, jums tas ir jānopelna, vai tā nav? Apspriedīsim to. Es zinu, ka drosme ne vienmēr ir saistīta ar bagātību. Taču arī es nevaru ciest pārāk lielus zaudējumus. Kā jūs domājat? Pieci tūkstoši ekiju ir piemērota cena jūsu brīvībai?
— Nē, — Gabriels teica.
— Nē? Jūs to uzskatāt par pārāk augstu? Ak, nolādētais karš! Nu, tad četri tūkstoši, manuprāt, ļoti piemērota summa, velns lai parauj!
— Nepiemērota gan, — Gabriels vēsi atteica.
— Kā? Ko jūs sacījāt? — anglis iesaucās.
— Jūs mani nepareizi sapratāt. Jūs jautājāt, vai piecus tūkstošus es uzskatu par piemērotu izpirkuma maksu. Bet es jums atbildu — nē. Jo, manuprāt, es esmu divreiz vairāk vērts.
— Tas gan ir jauki! — anglis priecīgi sāka māt ar galvu. — Un jūsu karalis patiešām nežēlos tādu summu, lai izpirktu savu lielisko karavīru.
— Ceru, ka pie viņa nenāksies griezties pēc palīdzības, jo mans materiālais stāvoklis ļauj man pašam norēķināties, lai arī tie ir gluži neparedzēti izdevumi.
— Tātad viss rit gludi, — lords Grejs bija pat mazliet pārsteigts. — Šajā gadījumā jūs man samaksāsiet desmit tūkstošus ekiju. Piedodiet, kad jūs to izdarīsiet?
— Saprotiet pats, — Gabriels teica, — es neesmu tādu summu atvedis uz aplenkto pilsētu. Griezties pie draugiem šajā situācijā būtu neērti. Ja jūs man dosiet mazliet laika, es šo naudu varu saņemt no Parīzes…
— Ļoti labi, — lords Grejs bija ar mieru, — un vajadzības gadījumā man pietiks ar jūsu goda vārdu, kas ir vērtīgāks par naudu. Taču lietas jākārto rūpīgi, bet saspringtās attiecības starp mūsu un spāņu karaspēka daļām mani varbūt mudinās apgriezties Anglijā. Ceru, ka jūs neļaunosieties, ja līdz izpirkuma nomaksāšanai es jūs nepaturēšu šajā spāņu Senkantēnā, bet aizvedīšu uz Kalē, uz angļu pilsētu, kur gubernators ir mans svainis lords Ventvorss. Vai tādi noteikumi jūs apmierina?
— Pilnībā, — Gabriels rūgti nosmējās. — Es tikai lūgšu atļauju aizsūtīt manu ieročnesēju pēc naudas uz Parīzi, lai mani plāni un jūsu uzticība pārāk neciestu no ilgās naudas kavēšanās.