— Tas ir ļoti prātīgi, — lords Grejs atbildēja. — Varat būt drošs, ka, gaidot savu uzticības personu, jūs tiksiet aprūpēts tā, kā jūs to esat pelnījis. Par to parūpēsies mans svainis. Kalē jūs baudīsiet pilnīgu brīvību, bet lords Ventvorss jums sagādās vislabākos apstākļus, jo vairāk tāpēc, ka viņš pats labprāt mīl labi paēst un papriecāties. Starp citu, tā ir viņa privāta lieta. Mana māsa, viņa sieva, ir mirusi. Es tikai gribēju sacīt, ka jums tur nebūs garlaicīgi.
Gabriels klusuciešot paklanījās.
— Bet jūs, kungs, — Grejs vērsās pie Žana Pekuā, kurš šīs ainas laikā tikai neizpratnē raustīja plecus, — kā redzams, jūs esat pilsētnieks?
— Es esmu Žans Pekuā.
— Lieliski! Uz kādu izpirkuma maksu es varu cerēt no jums?
— Nu ko, man nav nekas pretī pakaulēties. Kas kaulējas, tie varēs vienoties. Jūs sadrūmāt, taču es neesmu lords, un, manuprāt, neesmu pat desmit livru vērts…
— Diezgan! — lords Grejs viņu asi pārtrauca. — Jūs man samaksāsiet simt livru.
— Simt livru? Lai arī būtu, ja jūs mani tik augstu vērtējat, — izveicīgais audējs sacīja, — bet taču ne jau visu summu skaidrā naudā?
•— Kā! Jums nav pat tik daudz?
— Nauda man bija, — Žans Pekuā atbildēja, — bet aplenkuma laikā es visu izdalīju slimajiem un nabagiem.
— Bet jums ir draugi? Vai, galu galā, radinieki? — lords Grejs vaicāja.
— Draugi? Ar tiem nav ko rēķināties. Radi? Tuvinieku man nav. Sieva nomira, neatstādama pēcnācējus. Brāļu man nav. Ir viens attāls radinieks.
— Bet tas? — nepacietīgi vaicāja lords Grejs.
— Tas man aizdos simt livru, par to es nešaubos, un viņš tieši dzīvo Kalē.
— Ak tā? — neuzticīgi novilka lords Grejs.
— Varat man ticēt, milord, — Žans Pekuā sacīja tik pārliecinoši, ka viņam nevarēja neticēt. — Viņu sauc Pjērs Pekuā un viņš jau trīsdesmit gadus ir ieročmeistars, Martruā ielā atrodas viņa darbnīca.
— Viņš ar jums ir labās attiecībās?
— Kā nu ne! Es esmu pēdējais Pekuā savā dzimtā, tāpēc viņam mani jāgodā. Pirms vairāk nekā diviem gadsimtiem mūsu sencim Pekuā bija divi dēli. Viens no tiem kļuva par audēju Senkantēnā, otrs par ieroču darinātāju Kalē. Kopš tiem laikiem Senkantēnas Pekuā auž, bet Pekuā no Kalē — kaļ. Lai arī tie dzīvo tālu cits no cita, viņu draudzība joprojām ir stipra. Pjērs man iedos naudu, lai gan es viņu neesmu redzējis kādus desmit gadus. Bet mēs nesatikāmies tādēļ, ka jūs, angļi, ļoti negribīgi izsniedzāt mums caurlaides uz savām nocietinātajām teritorijām.
— Jā, jā, — lords Grejs laipni atsaucās, — drīz jau būs divsimt gadu, kopš jūsu Pekuā Kalē ir angļi.
— Ak! — audējs iesaucās, — Pekuā!..
Un pēkšņi aprāvās.
— Ko Pekuā? — lords Grejs nesaprata.
— Pekuā, milord, — Žans sacīja, samulsis burzīdams rokās cepuri, — Pekuā ar politiku nenodarbojas, lūk, ko es gribēju teikt. Lai viņi ir vai angļi, vai franči, ka tikai mums tur paliek lakta, bet šeit — stelles, lai varētu nopelnīt iztikai, vairāk nekas mums nav vajadzīgs.
— Kas to lai zin, — lords Grejs labsirdīgi piezīmēja, — varbūt jūs kādreiz atvērsiet audēju darbnīcu Kalē, arī kļūsiet par karalienes Marijas pavalstnieku, un tad abas Pekuā dzimtas pēc tik ilgiem gadiem atkal būs kopā.
— Var jau but, — Zans Pekuā bez naida norūca.
Gabriels neticēja savām ausīm. Varonīgais pilsētas aizstāvis, kurš tik karsti cīnījās pret iebrucējiem, pēkšņi vienā mierā runā par pāriešanu Anglijas karalienes pavalstniecībā! It kā tas būtu tik vienkārši kā nomainīt drēbju kārti. Bet Zans viņam piemiedza ar aci, dodot zīmi, ka te kaut kas slēpjas.
Drīzumā lords Grejs atvadījās no abiem gūstekņiem.
— Rīt mēs kopā dosimies uz Kalē, — viņš tiem sacīja. — Jūs varat posties ceļam un atvadīties no pilsētas. Es atlaižu jūs pret jūsu godavārdu. Turklāt, — viņš piebilda savā parastajā smalkjūtībā, — par jums tiks paziņots vārtu sardzei, un vispār no pilsētas nevienu neizlaiž bez komandanta atļaujas.
Gabriels klusējot paklanījās un kopā ar Žanu Pekuā izgāja no mājas.
— Kas jums gan ir padomā, mans draugs? — pa ceļam viņš vaicāja audējam. — Vai jūs nevarējāt uzreiz atpirkties ar kādu simtu? Kāpēc jums vajadzīgs brauciens uz Kalē? Vai jums tiešām ir radinieks, kurš gatavo ieročus? Kāpēc jūs tik dīvaini izturējāties?
— Css! — Zans Pekuā noslēpumaini pielika pirkstu pie lūpām. — Vai jūs varat uz savu ieročnesēju paļauties?
— Es par viņu galvoju. Viņam reizēm zūd atmiņa un saiet galvā greizi, taču \iņš ir uzticams cilvēks.
— Labi, — Pekuā sacīja. — Nesūtiet viņu uz Parīzi uzreiz no Senkantēnas. Paņemsim viņu līdz uz Kalē, un no turienes aizsūtīsim uz Parīzi. Mums viņš būs vajadzīgs.
— Bet ko tas viss galu galā nozīmē? — Gabriels jautāja. — Es redzu, ka jums nekāda radinieka Kalē nemaz nav.
— Ir gan! — Pekuā iebilda. — Pjērs Pekuā eksistē. Tas ir tik pat droši kā tas, ka viņš ir audzināts mīlestībā pret savu veco labo Franciju un nekad neatteiksies atbalstīt jūsu drošsirdīgās ieceres, kā piemēram šo, ko jūs uzsākāt Senkantēnā.
— Mans draugs, es nojaušu, — Gabriels sacīja, spiežot audējam roku. — Tomēr tu mani pārāk augstu vērtē un par mani spried pēc sevis. Tu pat nevari iedomāties, cik daudz personīgu motīvu bija manā šķietamajā varonībā. Tu nezini, ka arī turpmāk es būšu spiests rīkoties tā, lai pildītu kādu svētu pienākumu.
— Nekas, nekas, — 2ans Pekuā teica, — gan jūs izpildīsiet savu svēto pienākumu tāpat kā visus citus. Bet šo citu vidū, — viņš pieklusināja balsi, — viens ir tāds, — ja apstākļi būs labvēlīgi, mēs par Senkantēnas zaudējumu norēķināsimies Kalē pilsētā.