XXXVI
Godātais Arno de Tils turpina rīkoties
Pametīsim jauno kapteini un veco pilsētnieku viņu sapņos par atmaksu un atgriezīsimies pie strēlnieka un ieročnesēja, kuri vēl joprojām atradās lorda Greja namā.
Pēc gūstekņu aiziešanas strēlnieks patiešām palūdza savam priekšniekam solīto prēmiju, un tas viņam samaksāja, pārāk netielēdamies. Viņš bija apmierināts ar strēlnieka vērīgumu, izvēloties gūstekņus.
Arno de Tils, savukārt, arī gaidīja savu daļu un, gods kam gods, tas savu solījumu pildīja.
Kad strēlnieks ienāca istabā, Arno sēdēja pie galda un papildināja savu slaveno rēķinu ar sekojošu ierakstu:
„Par to, ka veikli panācu vikonta d'Eksmesa iekļaušanu karagūstekņu sarakstā, ar to pašu uz laiku atbrīvojot monsenjoru Monmoransī no augšminētā vikonta…"
— Ar ko jūs nodarbojaties? — strēlnieks pavaicāja, uzsitot de Tilam uz pleca.
— Ar ko? Ar skaitīšanu, — de Tils atbildēja. — Bet cik tālu ir ar mūsu rēķiniem?
— Pilnībā apmaksāts, — strēlnieks piemiedza ar aci un sniedza monētas Arno. — Kā redzat, es savu vārdu turu un naudu nežēloju. Abi gūstekņi, kurus jūs uzrādījāt, bija labi. Jo īpaši jūsu kungs. Viņš pat nekaulējās vai, pareizāk sakot, kaulējās. Vecais, tiesa gan, nebija pārāk labs, taču bez jums es varēju izvēlēties vēl daudz sliktāku.
— Par to es nešaubos, — sacīja Arno, pārskaitot naudu un liekot to kabatā.
— Taču nesteidzieties, mans draugs, — strēlnieks turpināja, — jūs redzat, ka es labi maksāju. Tagad jūs man sadabūsiet trešo gūstekni — kādu no augstmaņiem.
— Dieva vārds, es nevienam citam nekalpoju, — Arno atteica. — Tieciet nu pats galā.
— Es zinu, ka varu pats izvēlēties, taču vēlreiz lūdzu jūsu palīdzību. Jo var taču no visiem vīriešiem, sievietēm, sirmgalvjiem un bērniem izvēlēties dižciltīgākos…
— Kā? - Arno pārvaicāja. — Arī no sievietēm?
— īpaši no sievietēm, — anglis atbildēja. — Un ja jūs zināt kādu sievieti, kas ir ne tikai augstdzimusi un bagāta, bet arī jauna un skaista, mēs varam labi nopelnīt. Lords Grejs viņu dārgi pārdos savam svainim — lordam Ventvorsam. Bet tam kārumniekam, kā esmu dzirdējis, gūsteknes patīk vēl labāk par gūstekņiem.
— Par nožēlu, es nevienas tādas nezinu, — Arno atbildēja. — Bet, pagaidiet… Nu nē… Tas nav iespējams.
— Kāpēc nav iespējams? Mēs taču esam saimnieki, mēs esam uzvarētāji. Un, izņemot admirāli, jebkuru var pasludināt par gūstekni.
— Tas gan, — Arno piekrita, — taču skaistule, kas man ir padomā, nedrīkst atrasties mana saimnieka tuvumā, nedrīkst tikties ar to. Bet turēt tos gūstā vienā vietā — tā nebūs vis viņu nošķirtība.
— Kāpēc ne? Lords Ventvorss taču nevienam savu daiļo gūstekni nerādīs.
— Jā, Kalē, — Arno domīgs teica. — Bet pa ceļam vikontam būs diezgan laika ar viņu izpļāpāties.
— Nebūs, ticiet man, — anglis atbildēja. — Mēs dosimies ceļā divās kolonnās, un starp daiļavu un viņas bruņinieku būs divu stundu atstarpe.
— Jā, bet ko par to teiks vecais konetabls? — Arno skaļi domāja. — Ja viņš uzzinās par to, tad liks mani pakārt.
— Uzzinās? Vispār neviens par to neuzzinās, — strēlnieks kārdinātājs centās de Tilu pierunāt. — Jūs pats taču neizpļāpāsiet, un ja vien jūsu nauda nesāks runāt…
— Cik daudz tur būtu? — Arno vaicāja.
— Atkal puse, tāpat kā iepriekš.
— Šito nelaimi! — Arno nopūtās. — Tā būtu apaļa summiņa. Tē- tuks taču neskoposies!
— Viņas tētuks ir hercogs vai kas cits? — strēlnieks vaicāja.
— Tētuks ir karalis, manu sirsniņ, un viņu sauc Indriķis Otrais.
— Pilsētā ir karaļa meita?! — anglis iesaucās. — Lai mani zibens nosper! Ja jūs man tūlīt nepateiksiet, kur lai to meklē, es jūs vienkārši nožņaugšu, mans draugs. Karaļa meita!
— Un arī skaistuma karaliene, — Arno teica.
— Ak, lords Ventvorss zaudēs galvu. Draugs, — anglis svinīgi sacīja, izņēmis savu naudas maku un atvēris to apmātā Arno priekšā, — gan maks, gan viss, kas tajā iekšā, būs jūsu, ja jūs man pateiksiet šīs dāmas vārdu un atrašanās vietu.
— Lai iet! — Arno iesaucās, vairs ilgāk nespēdams izturēt kārdināšanu, un paķēra maku.
— Vārds? — strēlnieks vaicāja.
— Diāna de Kastro, viņa arī māsa Benija.
— Kur viņa ir?
— Benediktīniešu klosterī.
— Es jau skrienu uz turieni! — strēlnieks iesaucās un pazuda.
„Lai nu būtu, — Arno domāja, soļojot uz rātsnamu. — Lai nu būtu,
šo gadījumu es konetabla rēķinā nerakstīšu."
XXXVII Lords Ventvorss
Pēc trīs dienām, 1. septembrī, Kalē gubernators lords Ventvorss, saņēmis atbilstošas instrukcijas no sava svaiņa, lorda Greja, un pavadījis to uz kuģi, jāšus atgriezās savā savrupmājā, un vienā telpā viņu gaidīja Gabriels un Zans Pekuā, bet otrā — Diāna.
Taču de Kastro kundze nezināja, ka atrodas zem viena jumta ar Gabrielu, jo kā jau strēlnieks Arno de Tilam bija solījis, viņa visu ceļu veica pilnīgā vientulībā.
Lords Ventvorss bija pilnīgs sava svaiņa pretstats. Cik augstprātīgs, vēss un skops bija lords Grejs, tik enerģisks, laipns un dāsns bija viņa radinieks.
Stalts skaistulis ar cēlām manierēm un vieglu sirmumu biezajos vijīgos matos, viņš, neskatoties uz saviem četrdesmit gadiem, bija saglabājis jaunekļa trauksmaino kaisli. Viņa vingrā gaita un mirdzums skaistajās pelēkajās acīs apliecināja to. Viņš arī patiešām dzīvoja jautri un bezrūpīgi, it kā tam būtu vēl tikai divdesmit.
Vispirms viņš iegāja zālē, kur to gaidīja vikonts d'Eksmess un Žans Pekuā, un, laipni smaidot, sveicināja tos kā gaidītus viesus nevis kā kara- gūstekņus.
— Laipni lūdzu manā namā, kungi. Es esmu ārkārtīgi pateicīgs savam svainim par to, ka viņš jūs pie manis atsūtīja, vikont. Piedodiet man, taču šajā drūmajā cietoksnī, uz kuru es esmu atsūtīts, izpriecas ir tik retas, sabiedrība tik šaura, ka es uzskatu par laimi sastapt cilvēku ar ko parunāties… Un es kā godīgs egoists patiesi priecājos par jūsu uzturēšanos šeit tās nolādētās izpirkuma maksas dēļ.