— Jā, izpirkums patiešām mazliet aizkavēsies, — Gabriels sacīja. — Jūs acīmredzot jau zināt no lorda Greja, ka mans ieročnesējs, ko es gatavojos sūtīt uz Parīzi pēc naudas, pa ceļam šurp ir piedzēries, sakāvies ar vienu no apsardzes vīriem un ievainots galvā. Tiesa, ievainojums nav pārāk bīstams, taču tā dēļ viņš paliks Kalē ilgāk, nekā bija paredzēts.
— Jo sliktāk nabaga vīram un jo labāk man, vikont, — lords Ventvorss pasmaidīja.
— Jūs esat pārāk laipns, milord, — Gabriels ar skumju smaidu noteica.
— Nē, vikont, te nav nekādas laipnības, patiešām. Laipni būtu, ja es tūlīt jūs atlaistu uz Parīzi pret godavārdu. Taču, atkārtoju vēlreiz, tam es esmu pārāk patmīlīgs un par daudz nogarlaikojies. Ko lai dara! Mēs kopā būsim gūstā un centīsimies viens otram kliedēt skumjas šajā ieslodzījuma vietā.
Gabriels paklanījās, neizteieis ne vārda. Viņš patiešām būtu gribējis, lai lords Ventvorss atdotu tam brīvību, ticot uz vārda. Bet vai viņš varēja gaidīt šādu uzticību no cilvēka, kuru redzēja pirmo reizi?
Lai kā arī būtu, viņu mierināja doma, ka Koliņī jau ir Parīzē. Bet ja tā, tad viņš jau ir ziņojis karalim, ka tieši Gabrielam ir izdevies paildzināt Senkantēnas aizsardzību. Indriķis, savu karaļa vārdu turot, varbūt nemaz negaidīs dēla atgriešanos, lai atbrīvotu tēvu.
Tomēr Gabriels nespēja pārvarēt savu satraukumu, jo vairāk tāpēc, ka viņš uztraucās par diviem. Pirms aizbraukšanas no Senkantēnas viņam neiznāca satikties ar Diānu.
Pa to laiku, nemanot sava gūstekņa skumjo izklaidību, lords Ventvorss turpināja:
— Starp citu, d'Eksmesa kungs, es pacentīšos nebūt pārāk cietsirdīgs cietuma uzraugs un, lai tūdaļ to pierādītu, es jums atļauju cik vien vēlaties iziet no mājas un staigāt pa pilsētu… protams, ja jūs man dodat muižnieka godavārdu nedomāt par bēgšanu.
— Esmu jums ārkārtīgi pateicīgs par šo priekšlikumu, milord, — jauneklis atbildēja, — es dodu goda vārdu nebēgt.
— Ar to man pietiek, kungs, — lords Ventvorss teica, — un ja viesmīlība, kuru es varu un kas man ir jāparāda jums manā namā, jums šķitīs apgrūtinoša, lūdzu — man nebūs nekādu pretenziju, ja jūs atradīsiet sev piemērotāku mitekli.
Zans Pekuā nespēja nostāvēt mierā no tā kā pavēršas notikumi. Viņš priecīgs parāva pārsteigto Gabrielu aiz piedurknes.
— Ak, vikonta kungs, — viņš dedzīgi vērsās pie Gabriela, — ja jums labpatiks ieņemt vislabāko istabu mana radinieka ieroču meistara Pjēra Pekuā mājā, tad ar to izrādīsiet viņam lielu godu, bet mani darīsiet laimīgu, zvēru jums!
Godātais Pekuā savus vārdus pavadīja ar izteiksmīgu žestu. Viņš tagad izskaidrojās tikai ar dīvainām zīmēm un nesaprotamiem noklusējumiem, un vispār bija kļuvis par visai noslēpumainu personu.
— Paldies, draugs, — Gabriels sacīja. — Bet izmantot šādu atļauju būtu pārāk liela atļaušanās…
— Nē, varat man ticēt, — lords Ventvorss enerģiski iebilda, — man nav nekas pretī, ja jūs apmestos pie Pjēra Pekuā. Tas ir pārticis, darbīgs pilsētnieks, sava aroda meistars un godīgs cilvēks. Es viņu labi pazīstu, ne reizi vien esmu pie viņa pircis ieročus. Es zinu, ka pie viņa dzīvo kāda jauka būtne, meita vai sieva, es īsti nezinu.
— Tā ir viņa māsa Babete, milord, — Žans Pekuā paskaidroja. — Viņa patiesi ir diezgan pievilcīga un ja es nebūtu tik vecs… Taču tāpēc Pekuā dzimta bojā neaizies. Pjērs zaudēja sievu, bet tā viņam atstāja divus veselīgus puikas. Viņš jūs izklaidēs, vikonta kungs, ja jūs piekritīsiet pieņemt mana radinieka ielūgumu.
— Piekrīties, vikont, es jums to iesaku, — lords Ventvorss piebilda.
Gabriels nodomāja, pie tam pamatoti, ka skaistais Kalē gubernators
kaut kādu iemeslu dēļ vēlējās atbrīvoties no īrnieka, kurš visu dienu nīktu mājās un ar savu klātbūtni ierobežotu pašu saimnieku. Gabriels nekļūdījās, jo kā smalki izteicās lorda Greja strēlnieks sarunā ar Arno, gubernatoram gūsteknes patika vēl labāk par gūstekņiem.
Jau nešauboties, Gabriels smaidot teica Žanam Pekuā:
— Nu ko, lordam Ventvorsam nav iebildumu, es apmetīšos pie jūsu radinieka.
Pekuā vai staroja no laimes.
— Uzskatu, ka jūs rīkojaties pareizi, — gubernators sacīja. — Šī laipnā ieroču kalēja mājā jums būs ērtāk nekā pie manis. Jo jaunam cilvēkam ir jājūtas nepiespiesti, zināma lieta.
— Jūs patiesi zināt neatkarības cenu, — Gabriels iesmējās.
— Jūs neesat kļūdījies, — tādā pašā garā viņam atbildēja lords Ventvorss. — Man vēl nav pienācis tas vecums, kad brīvību vienkārši izķērnā.
Tad viņš vērsās pie Žana Pekuā:
— Bet jūs, Pekuā kungs, varat rēķināties ar sava radinieka naudu? Lords Grejs teica man, ka jūs gatavojaties no viņa aizņemties simt ekijus, lai samaksātu savu izpirkšanu.
— Viss, kas ir Pjēram, pieder arī Žanam, — audējs pārliecinoši atbildēja. — Pekuā ģimenē tā jau ir bijis no laiku laikiem. Es jau iepriekš zināju, ka manu radu nams ir arī manējais. Tāpēc es lūdzu, atsūtiet man līdzi kādu no saviem ļaudīm, viņš pie jums atgriezīsies ar norunāto summu.
— Tas ir lieki, Pekuā kungs, — lords Ventvorss atteica, — es jūs atlaižu tāpat. Rīt vai parīt es apciemošu vikontu d'Eksmesu pie Pjēra Pekuā un par to naudu, ko jūs man esat parādā, iegādāšos pie viņa ieročus.
— Kā vēlaties, milord, — Zans paklanījās.
— Bet tagad, d'Eksmesa kungs, — gubernators sacīja Gabrielam, — vai man jums ir jāsaka, ka jūs vienmēr būsiet gaidīts viesis pie manis?
— Pateicos jums, milord, — Gabriels sacīja, — es pieņemu jūsu draudzību, protams, atbildot ar to pašu. — Smaidot viņš vēl piebilda: — Jo karš ir pilns pārsteigumu un šodienas draugs rīt var kļūt par ienaidnieku.