— O, šajās neieņemamajās sienās es jūtos pilnīgā drošībā. Ja frančiem ir lemts dabūt atpakaļ Kalē, tas notiks ne ātrāk kā pēc divsimt gadiem… Bet līdz tam brīdim jādzīvo pēc iespējas priecīgāk. Ak jā, es aizmirsu pateikt — ja jums, vikont, ir naudas grūtības, mans maks ir jūsu rīcībā.
— Vēlreiz pateicos, milord. Mans maks nav tik liels, lai es tūlīt varētu ar jums norēķināties, taču ļauj man uzturēties Kalē bez rūpēm. Mani uztrauc cita lieta — vai jūsu radinieka māja, Pekuā kungs, varēs uzņemt trīs negaidītus viesus? Ja ne, es labāk pameklēšu citu apmešanās vietu…
— Jūs laikam jokojat! — Žans Pekuā viņu pārtrauca. — Tajā mājā var iekārtoties ne tikai trīs viesi, bet veselas trīs ģimenes! Paldies Dievam, māja ir pietiekami plaša. Provincē nebūvējas tik šauri un taupīgi kā Parīzē.
— Tas tiesa, — lords Ventvorss sacīja, — varu apliecināt, ka ieroču kalēja māja ir cienīga būt par jūsu patvērumu… Starp citu, Pekuā kungs, jūs, šķiet, gribējāt palikt uz dzīvi Kalē un šeit atsākt aušanu? Lords Grejs man kaut ko tamlīdzīgu pieminēja. Es šādus plānus varu tikai apsveikt.
— Varbūt tā arī notiks, — Žans Pekuā atbildēja. — Jo Senkantēna un Kalē drīz piederēs vienam saimniekam, un tad es vēlētos būt tuvāk savējiem.
— Jā, jā, — lords Ventvorss sacīja, viltīgā audēja vārdu īsto nozīmi nesapratīs, — varbūt Senkantēna drīz būs angļu pilsēta. Taču atvainojiet, kungi, es jūs kavēju. Jūs esat noguruši no ceļa, jums vajadzīga atpūta. Uz drīzu redzēšanos.
Viņš pavadīja tos līdz durvīm, paspieda roku vienam, otram draudzīgi pamāja ar galvu, un abi devās uz Martuā ielu, kur dzīvoja Pjērs Pekuā.
Pavadījis tos, lords Ventvorss nodomāja:
„Šķiet, es labi darīju, aizsūtīdams šo vikontu prom no manas mājas. Viņš ir augstas kārtas cilvēks, cik noprotams, galminieks, un ja viņam kaut reizi nācies sastapties ar manu skaisto gūstekni, tas viņu atcerēsies visu mūžu. Es taču viņu redzēju tikai vienu reizi, bet esmu apburts līdz šim brīdim. Kas par skaistumu! Ak Dievs, es esmu iemīlējies! Nu ja, iemīlējies! Bet šis jauneklis varētu traucēt attiecības, kuras, es ceru, izveidosies starp mani un Diānas kundzi. Nu nē! Trešajam starp mums nav vietas!"
Viņš pašķindināja zvaniņu. Pēc brīža parādījās kalpone.
— Džeina, — viņš angliski vaicāja tai, — vai mana pavēle ir izpildīta? Jūs palīdzējāt šai dāmai iekārtoties?
— Jā, milord.
— Kā viņa tagad jūtas?
— Izskatās bēdīga, taču ne nomākta. Raugās lepni, runā droši un pavēl maigi, tomēr valdonīgi.
— Labi, — gubernators teica. — Jūs viņai cienastu pasniedzāt?
— Viņa tikai nogaršoja augļus, milord. Viņa no visa spēka cenšas izskatīties pašpārliecināta, taču nav grūti pamanīt, ka viņa ir satraukta.
— Labi, Džeina, atgriezieties pie viņas un manā, lorda Ventvorsa, Kalē gubernatora vārdā jautājiet tai, vai viņai labpatiktu mani pieņemt. Ejiet un tūlīt nāciet atpakaļ.
Pēc dažām minūtēm, kas nepacietīgajam Ventvorsam šķita kā vesels gadsimts, kalpone atgriezās.
— Nu?
— Šī dāma ne tikai ir gatava, bet pati vēlas ar jums nekavējoties runāt, milord.
«Lieliski!" — Ventvorss nodomāja.
— Bet viņa pieprasīja, — Džeina piebilda, — lai pie viņas istabā paliek vecā Mērija un lai arī es tūlīt atgriežos.
— Labi, Džeina, ejiet. Klausiet visu, ko viņa saka. Sapratāt? Ejiet un sakiet, ka es sekoju jums.
Džeina izgāja, bet lords Ventvorss ar drebošu sirdi kā divdesmitgadīgs mīlētājs metās augšā pa kāpnēm, kas veda uz Diānas de Kastro istabu.
„Ak, kāda laime! — viņš domāja. — Es esmu iemīlējies! Mana mīļotā ir karaļa meita! Un viņa ir manā varā!"
XXXVIII Iemīlējies cietuma uzraugs
Diāna de Kastro pieņēma lordu Ventvorsu ar cildenu mieru. Bet zem šī šķietamā miera slēpās liels satraukums. Ar pūlēm apspiedusi drebuļus, viņa atbildēja gubernatora sveicienam un ar īsti karalisku žestu norādīja uz attālāko krēslu.
Tad viņa deva zīmi palikt Mērijai un Džeinai, kuras jau gribēja atstāt telpu. Lords Ventvorss, iegrimis sajūsminātā vērošanā, neko nesacīja, tāpēc Diāna uzskatīja par vajadzīgu iesākt sarunu:
— Ja es nemaldos, lords Ventvorss, Kalē gubernators?
— Lords Ventvorss, jūsu padevīgais kalps. Gaidu jūsu norādījumus, hercogien.
— Manus norādījumus? — hercogiene pārvaicāja. — Nesakiet tā, jūsu vārdus es varu uztvert kā ņirgāšanos. Ja mani lūgumi tiktu pildīti, es nebūtu šeit. Vai jums ir zināms, milord, kas es esmu un kādai dzimtai esmu piederīga?
— Protams. Jūs esat hercogene de Kastro, karaļa Indriķa II mīļā meita.
— Kāpēc tādā gadījumā es esmu kļuvusi par gūstekni? — gandrīz čukstus Diāna vaicāja.
— Jā, tieši tāpēc, hercogien, ka jūs esat karaļa meita, — Ventvorss atbildēja. — Pēc kapitulācijas noteikumiem, kuriem admirālis Koliņī ir piekritis, piecdesmit karagūstekņi, neatkarīgi no kārtas, vecuma un dzimuma, ir jāizdod uzvarētājiem. Ir pilnīgi saprotams, ka tika izmeklēti visievērojamākie, teiksim atklāti, tie, kas var samaksāt lielāko izpirkuma maksu.
— Bet kā varēja uzzināt, ka es esmu paslēpusies Senkantēnā ar māsas Benijas vārdu? Bez klostera priekšnieces un vēl viena cilvēka, neviens manu noslēpumu nezināja.
— Acīmredzot šis vēl viens cilvēks ir nodevas, un viss.
— Ak nē, es esmu pārliecināta, ka tas nav viņš! — Diāna iesaucās tik kaismīgi un pārliecināti, ka lords Ventvorss sajuta greizsirdības dzē- lienu pašā sirdī un pat neatrada ko atbildēt.
— Tas bija otrā dienā pēc Senkantēnas krišanas, — Diāna turpināja. — Es lielās bailēs slēpos savā cellē. Tad man teica, ka pieņemamā telpā mani gaida angļu karavīrs. Es nobijos, vai notikusi kāda nelaime? Bet tas svešais strēlnieks man uzreiz paziņo, ka es esmu viņa gūstekne.