— Es minu jūsu domas, hercogien, — Ventvorss iesmējās, nemaz nebūdams priecīgs, — taču es esmu nesavtīgāks un godkārīgāks, nekā jūs iedomājaties. No visiem pasaules dārgumiem es vēlos vienīgi jūs.
— Tad vēl pēdējais, ko es gribu sacīt, un varbūt to jūs sapratīsiet, — samulsusi, taču lepna Diāna teica. — Milord, mani mīl cits.
— Un jūs iedomājaties, ka es jūs atlaidīšu pie šī sāncenša? — Ventvorss iedegās greizsirdībā. — Nē, lai vismaz viņš ir tik pat nelaimīgs kā es, pat vēl nelaimīgāks, jo viņš jūs nevar redzēt.
Kopš šīs dienas jūs var atbrīvot — mana nāve, taču es vēl esmu jauns un stiprs; miers starp Franciju un Angliju, bet šīs valstis mēdz karot simt gadus no vietas; un visbeidzot — Kalē ieņemšana, bet cietoksnis ir neieņemams.
Ja nenotiek kāda no šīm trim gandrīz nereālajām iespējām, tad viegli ir saprast, ka jūs vēl ilgi būsiet mana verdzene. Jo es no lorda Greja esmu pārpircis visas tiesības uz jums un par izpirkuma maksu es jūs netaisos atbrīvot, pat ja tā būtu vesela impērija. Bet kas attiecas uz bēgšanu, par to pat nav vērts domāt, jo jūs apsargāšu es, un jūs vēl redzēsiet, cik uzcītīgs cietuma uzraugs ir tad, kad ir iemīlējies!
Pēc šiem vārdiem lords Ventvorss zemu paklanijās un izgāja, atstājis Diānu pilnīgā apjukumā.
XXXIX Ieroču meistara māja
Pjēra Pekuā māja atradās uz tirgus laukuma un Martruā ielas stūra. Tai bija trīs stāvi un arī apdzīvojami bēniņi. Koks, ķieģelis un šīfera plātnes nama fasādē bija savijušies interesantās arabeskās. Stenderes un griestu sijas rotāja dzīvnieku figūras zaļu lapu ielokā. Tas bija parupji un naivi, tomēr īpatnēji un ar izdomu iekārtots.
Virs veikala stiklotajām durvīm rotājās izkārtne ar briesmīga, izkrāsota karavīra attēlu, kurš acīmredzot personificēja Marsu*, jo uzraksts uz izkārtnes vēstīja: „Marsam — Pjērs Pekuā, ieročmeistars". Durvīs karājās pilns Pekuā darinājumu sortiments. Tā bija savdabīga izkārtne tiem muižniekiem, kuri neprata lasīt.
Cauri vitrīnai patumšajā telpā varēja redzēt visāda veida aizsardzības un uzbrukuma ieročus.
Marss — romiešu mitoloģijā kara dievs.
Divi mācekļi sēdēja pie durvīm un sauca garāmgājējus ienākt, lielīdami preces lieliskās īpašības un dažādību.
Pats ieročmeistars parasti atradās istabā, kuras logi izgāja uz pagalmu, vai arī strādāja smēdē pagalma dziļumā, bet veikalā parādījās tikai tajos gadījumos, kad veikalā ienāca kāds svarīgs apmeklētājs un izteica vēlēšanos parunāt ar pašu saimnieku.
Pjērs Pekuā saņēma vikontu d'Eksmesu un Žanu Pekuā ar atplestām rokām un uzstāja, lai viesi ieņemtu otro stāvu. Pats viņš ar māsu Babeti un bērniem pārvācās uz trešo. Otrajā stāvā gulēja arī ievainotais Arno de Tils. Mācekļi mitinājās bēniņos.
Mēs ieraugām Gabrielu un Žanu Pekuā pie galda brīdī, kad lielās vakariņas, ko viņiem par godu sarīkoja laipnais saimnieks, gāja uz beigām. Viesiem pakalpoja Babete. Bērni bijīgi sēdēja mazliet tālāk.
— Ak Dievs, cik jūs maz ēdat, monsenjor! — ieročmeistars sacīja. — Redzams, esat par kaut ko ļoti norūpējies, un Žans arī par kaut ko domā. Labāk uzēdiet šīs vīnogas, mūsu pusē daudz vairs tādu nav. Es no sava vectēva dzirdēju, bet tas — no savējā, ka kādreiz, franču valdīšanas laikā, Kalē apkārtnē bija vīnadārzi no vienas vietas. Vīnogas esot bijušas lielas un zeltainas. Bet kopš tiem laikiem, kad pilsēta pārgāja angļiem, vīna stādi droši vien domā, ka ir jau pārcēlušies uz pašu Angliju, kur vīnogas nekad nenogatavojas.
Gabriels nevarēja nepasmaidīt par saimnieka negaidīti patriotisko stāstu.
— Iedzersim, — viņš sacīja, pacēlis glāzi, — par to, lai Kalē apkārtnē atkal nogatavotos vīnogas!
Pilnīgi saprotams, ka viņa tosts abiem Pekuā sagādāja lielu prieku. Pēc vakariņām Pjērs lasīja lūgšanu, bet viesi to noklausījās. Tad sūtīja gulēt bērnus.
— Arī tu, Babete, vari iet, — ieročmeistars teica māsai. — Parūpējies par to, lai mācekļi augšā netrokšņotu, un kopā ar Ģertrūdi palūkojies, kā klājas vikonta kunga ieročnesējam. Uzzini, vai tam ko nevajag.
Jaunā Babete izgāja laukā.
— Tagad, mīļais radiniek, — Žanam sacīja Pjērs, — mums neviens netraucē, un ja jums ir sakāms kas slepens, esmu gatavs to uzklausīt.
Gabriels pārsteigts skatījās, kā Žans Pekuā pilnā nopietnībā teica:
— Jā, es jums, Pjēr, teicu, ka man ar jums ir kāda svarīga lieta jāpārrunā.
— Tad es iešu, — Gabriels teica.
— Piedodiet, vikonta kungs, — Žans to aizturēja, — jūsu klātbūtne ne tikai ir vēlama, bet pat nepieciešama, jo bez jūsu palīdzības nav realizējamas tās ieceres, par kurām es stāstīšu Pjēram.
— Tādā gadījumā es klausos, mans draugs, — Gabriels noteica, atkal ieslīgdams skumjajā domīgumā.
— Uzklausiet mani, monsenjor, — audējs sacīja, — un varbūt tad prieks un cerības iemirdzēsies jums acis.
Gabriels pasmaidīja cietēja smaidu. Viņš domāja, kamēr viņš ir atrauts no cīņas par tēva atbrīvošanu, no Diānas mīlestības, prieks viņam ir tālu prom esošs draugs. Tomēr viņš pagriezās pret Žanu un ar žestu piedāvāja tam ķerties pie lietas.
Žans svinīgi vērsās pie Pjēra:
— Mans brāli, pirmais vārds pieder jums — jums jāpierāda vikontam, ka mēs joprojām mīlam savu franču tēviju. Pastāstiet, kādas jūtas pret Franciju jums ieaudzinājis tēvs? Sakiet, vai jel uz brīdi jūs dvēselē esat juties kā anglis? Sakiet mums galu galā, kam jūs palīdzētu, ja vajadzētu izvēlēties — vecajai mūsu tēvu tēvu dzimtenei vai jaunajai dzimtenei, ko mums uzspieduši angļi?*
— Žan, — ieroču meistars atbildēja tikpat svinīgi, — es labi zinu pēc sevis — dzīve zem svešas varas ir tik smaga kā verdzība un mokoša kā izsūtījums. Mans sencis, kurš redzēja mūsu pilsētas krišanu, ar savu dēlu runāja par Franciju ne citādi kā ar asarām acīs, bet par Angliju — ne citādi kā ar naidu.