Šis jūtas — skumjas un naids, tika nodotas no paaudzes paaudzē. Tāpēc pirms divsimt gadiem dzīvojušais Pjērs Pekuā atdzimis Pjērā Pekuā, kas dzīvo pašlaik.
Manās krūtīs pukst francūža sirds. Kaunu un sāpes par sakāvi es jūtu tik jisi, it kā tas būtu noticis tikai vakar. Nesakiet, Žan, ka man ir divas dzimtenes. Vienmēr būs un ir tikai viena. Ja man būtu jāizvēlas
Angļi iekaroja Kalē Simtgadu kara laikā 1347. gadā un pārvaldīja to līdz 1558. gadam.
starp valsti, ko uzspieduši svešinieki un to, kas man lemta no Dieva, ticiet man, es nesāktu šaubīties.
— Jūs dzirdat, monsenjor? — Zans, pagriezies pret Gabrielu, iesaucās.
— Dzirdu, mans draugs, dzirdu, tas patiešām ir cēli, — Gabriels izklaidīgi atteica.
— Taču ir vēl viena lieta, Pjēr, — Zans turpināja, — jādomā, ka ne jau visi pilsētnieki runā tā kā jūs. Pilnīgi iespējams, ka jūs esat vienīgais Francijas uzticamais dēls Kalē pilsētā, kurš nav zaudējis pateicības jūtas pret savu tēvu tēvu zemi.
— Jūs maldāties, Zan, — ieročmeistars atbildēja. — Es nerunāju tikai par sevi. Vairums pilsētas iedzīvotāju joprojām mīl Franciju un skumst pēc tās. Arī pilsoņu gvardes rindās, kur esmu ieskaitīts arī es, atradīsies ne mazums ļaužu, kas drīzāk salauztu savus ieročus, nekā paceltu tos pret franču karavīru.
— Ņemsim vērā, — Zans Pekuā, rokas berzēdams, teica. — Bet sakiet, jums varbūt tajā jūsu gvardē ir kāda pakāpe arī?
— Nē, Zan, es atteicos no jebkuras pakāpes paaugstināšanas.
— Jo sliktāk, jo labāk. Laikam dienests jums nav viegls, Pjēr? Ierindniekam bieži jāstāv sardzē?
— Jā, diezgan bieži, un tas, ziniet, ir visai nogurdinoši. Jo tādam cietoksnim kā Kalē garnizons vienmēr būs par mazu, un mani personīgi sauc uz posteni katra mēneša piektajā datumā.
— Tieši piektajā? Katru mēnesi vienā un tajā pašā datumā? Vai angļi ir tik nepiesardzīgi, ka iepriekš paziņo, kam un kur jāsargā pilsēta?
— Ak, pēc divsimt valdīšanas gadiem tas vairs nav bīstami, — ieroču meistars nogrozīja galvu. — Bez tam viņi visi ne pārāk uzticas gvardes kareivjiem un liek tos tikai tādos posteņos, kuri paši par sevi ir nepieejami. Es, piemēram, parasti stāvu postenī Astoņstūru tornī, kur jūra ir labāks sargs nekā es. No tās puses, manuprāt, spēj tuvoties tikai kaijas.
— Ak tā? Katra mēneša piektajā datumā jūs stāvat sardzē Astoņstūru tornī?
— Jā, no četriem vakarā līdz sešiem rītā. Es šo laiku izvēlējos tāpēc, ka no rītiem es varu redzēt saullēktu okeānā, bet tā patiešām ir dievišķa aina.
— Tad jau, — Zans klusāk teica, — ja gadījumā kāds pārgalvīgs drosminieks mēģinātu no tās puses uzrāpties jūsu Astoņstūru tornī, jūs, jūsmodams par saullēktu, nemaz viņu nepamanītu?
Pjērs domīgi paskatījās savā radiniekā.
— Es nebūtu gan to pamanījis, tā tas ir, — viņš atbildēja pēc pagara klusuma brīža, — un nepamanītu tāpēc, ka es zinu, tikai francūzis uzdrošinātos mēģināt iekļūt cietoksnī no tās pusēs. Tā kā man nav nekādu pienākumu pret iekarotājiem, es ne tikai netraucētu, bet laikam pat palīdzētu francūzim iekļūt pilsētā.
— Labi teikts, Pjēr! — Zans Pekuā iesaucās. — Monsenjor, jūs redzat, ka Pjērs ir īsts francūzis, — viņš piebilda, vērsdamies pie Gabriela.
— Redzu gan, — tas neskanīgi atbildēja, neuzmanīgi sekojot sarunas gaitai, šī saruna tam šķita pilnīgi bezmērķīga. — Kam vajadzīga šī patriotisma izpausme?
— Kā kam? — Zans bija pārsteigts. — Nu ir mana kārta runāt. Es jums paskaidrošu, kam! Kalē, kā jau es iepriekš sacīju, vikonta kungs, mums ir jāatmaksā par Senkantēnas zaudējumu. Šķietamā drošība šeit ir iemidzinājusi angļu modrību. Šai bezrūpībai ir jāpazudina angļus. Mums, kā redzat, pašā cietoksnī ir brīvprātīgi palīgi. Kā būtu, ja mēs sastādītu plānu… Lai tikai mums, vikonta kungs, palīdz jūsu ietekmīgie draugi — no tiem, kuru rokās ir vara. Mana sirds to jūt — pēkšņš uzbrukums mums ļautu kļūt par pilsētas saimniekiem. Vai jūs mani dzirdat, monsenjor?
— Jā, jā, protams, — Gabriels sarāvās, atrauts no savām domām. — Jūsu radinieks grib pārcelties uz kādu franču pilsētu, grib atgriezties mūsu mīļajā tēvzemē, piemēram uz Amjēnu… Labi, es varu parunāt par to ar lordu Ventvorsu un ar de Gīza kungu. To visu var nokārtot, un uz manu palīdzību varat pajauties. Turpiniet, mans draugs, esmu jūsu rīcībā. Protams, ka es jūs klausos.
Un viņš atkal iegrima savās domās.
Nē, Žanu Pekuā viņš nedzirdēja. Ausīs tam skanēja cita — Indriķa II balss, kurš pavēlēja nekavējoties atbrīvot grāfu Montgomeriju. Pēc tam viņš dzirdēja savu tēvu, kurš ar skumjām un greizsirdību apstiprināja, ka jā — Diāna patiešām ir viņa karaliskā sāncenša meita. Visbeidzot viņš dzirdēja pašas Diānas balsi, kas čukstēja tam dievišķos vārdus: „Es tevi mīlu!"
Šie saldie sapņi viņu tik ļoti bija pārņēmuši savā varā, ka viņš pilnīgi neko nedzirdēja no tā, ko stāstīja Žans Pekuā, izklāstot savu drosmīgo un pat pārdrošo plānu.
Pilnīgi saprotams, ka cienījamais audējs bija aizskarts, ka Gabriels pret viņa iecerēm izturējās tik nevērīgi. Viņš ar rūgtumu balsī teica:
— Ja monsenjors būtu vēlējies manī klausīties, viņš saprastu, ka mēs ar Pjēru nevadāmies no personīgajām interesēm, kā viņš varbūt domā…
Gabriels neko neatbildēja.
— Viņš taču neko nedzird, Žan, — Pjērs sacīja, norādot uz neko apkārt neredzošo Gabrielu. — Var būt, ka viņan\ ir savi plāni un savi mērķi…
— Viņa mērķi nav tik nesavtīgi kā mūsējie, — Žans atļāvās pateikt. — Es pat teiktu, ka tie ir pārāk egoistiski, ja es Senkantēnā nebūtu redzējis, kā šis augstmanis gāja nāvē kaut vai glābjot mani. Un tomēr viņam vajadzēja mani uzklausīt, kad es runāju par cīņu tēvijas labā. Jo bez viņa, neskatoties uz mūsu centieniem, mēs esam tikai bezpalīdzīgi izpildītāji, Pjēr. Mums, diemžēl, nav nekādas teikšanas. Nu ko, uz laiku no sava sapņa atteiksimies vai vismaz atliksim tā izpildīšanas laiku… Jo ko tad var izdarīt rokas bez galvas, tauta bez augstmaņiem?..