Ar dīvainu smīnu viņš vēl piebilda:
— Protams, tikai līdz tam laikam, kad tauta kļūs par rokām un galvu vienlaicīgi.
OTRA DALA
.
I Nodaļa, kurā visai veiksmīgi savienoti daudzi notikumi
Bija pagājušas trīs nedēļas, tuvojās septembra beigas, bet mūsu stāsta varoņu dzīvē nekādas pārmaiņas nebija notikušas.
Žans Pekuā tiešām samaksāja lordam Ventvorsam to niecīgo summu, par kādu viņš pats sevi novērtēja. Bez tam viņš saņēma atļauju apmesties Kalē, bet pie darba ķerties nesteidzās.
Šis labais cilvēks pēkšņi izrādījās ārkārtīgi ziņkārīgs un diezgan vieglprātīgs — viņš varēja caurām dienām slaistīties gar nocietinājumiem, pļāpājot ar sargkareivjiem kā tāds ceļojošais sludinātājs, par visu ko, tikai ne par aušanu.
Tomēr viņa šķietamā bezdarbība nekādi neietekmēja viņa radinieku, kurš tajā pat laikā cītīgi kala savus lieliskos ieročus.
Gabriels jo dienas kļuva jo skumjāks. No Parīzes reizēm pienāca retas vēstis. Angļi un spāņi bija palaiduši vējā dārgo laiku, un Francija pa to laiku paspēja sakopot savus spēkus un saņemties — karalis un valsts bija glābti.
Šādas ziņas Gabrielu, protams, iepriecināja, bet viņš neko nezināja ne par Indriķi II, ne par Koliņī, ne par savu tēvu, ne Diānu. Tas viņu nomāca un viņš nespēja pa īstam sadraudzēties ar lordu Ventvorsu.
Sabiedriskajam un laipnajam gubernatoram patiesi pret viņa gūstekni bija siltas jūtas. Jo vairāk tādēļ, ka mūžīgi garlaicības māktais lords pēdējās dienās kļuva vēl skumjāks. Šis apstāklis vēl vairāk padziļināja viņa
simpātijas pret Gabrielu. Drūmajā Kalē jauna un izglītota franču galminieka sabiedrība bija īsts dārgums.
Lords Ventvorss katru otro dienu apmeklēja vikontu un ne retāk kā trīs reizes nedēļā aicināja viņu pie sevis uz pusdienām. Šāda labvēlība Gabrielu nedaudz mulsināja, lai gan gubernators mēdza teikt, ka viņš no sava gūstekņa šķirsies tikai ārkārtējā gadījumā un būs spiests atteikties no tik laba drauga ne ātrāk kā pēc izpirkšanas naudas saņemšanas.
Gabriels nevilšus sajuta, ka aiz šiem smalkajiem teicieniem slēpās zināma neuzticība. Tāpēc viņš ne par ko nesūrojās, neko nepieprasīja, tikai ar nepacietību gaidīja, kad izveseļosies Martēns, kuram, ja jūs atceraties, būs jābrauc uz Parīzi pēc naudas.
Bet Martēns jeb, pareizāk sakot, Arno de Tils, veseļojās lēni. Tomēr pēc vairākām dienām ārsts, kurš ārstēja viltvārdi, paziņoja, ka viņa misija ir beigusies un slimnieks ir vesels. Ja pāris dienas viņš vēl atpūtīsies mīļās Babetes sirsnīgā gādībā, būs vesels pilnīgi.
Tāpēc Gabriels savam ieročnesējam paziņoja, ka pēc divām dienām tam jādodas tālajā ceļā. Taču otrā rītā Arno de Tils sāka žēloties par to, ka tam griežas galva, ka ir slikta dūša, un apgalvoja, ka katrs solis draud ar smagu kritienu. Tā pagāja vēl divas dienas. Pēc tam, kā par spīti, nabadziņu pārņēma vispārējs vājums, un, lai atvieglotu viņa neizturamās ciešanas, nācās ievērot stingrāko diētu un iet zāļu vannā. Tomēr šāds dienas režīms viņa organismu atkal novājināja, un viņš atkal nevarēja braukt, lai atjaunotu spēkus ar labu vīnu un dažādām mikstūrām.
Tajā pat laikā uzticamā slimnieka kopēja Babete ar asarām acīs zvērēja Gabrielam, ja Martēns būs spiests doties ceļā, viņš nespēkā pakritīs kaut kur pa ceļam.
Tā pagāja vēl divas nedēļas. Tomēr ilgāk tas nevarēja turpināties. Gabriels zaudēja pacietību, un pats Arno de Tils paziņoja raudošajai Babetei, ka vairs ilgāk neuzdrošinās runāt pretī savam kungam. Jo ātrāk viņš aizbrauks, jo ātrāk būs atpakaļ. Taču pēc Babetes saraudātajām acīm, pēc viņas nomāktās sejas varēja spriest, ka šie apsvērumi viņu nemaz nepārliecināja.
Pirms Arno de Tila aizbraukšanas Gabriels vakariņoja pie lorda Ventvorsa. Tajā dienā gubernators garlaikojās vairāk nekā parasti un, lai sapurinātos, viņš gribēja uzdzīvot kopā ar Gabrielu. Galu galā bija jāšķiras, un viņš Gabrielu pavadīja līdz cietokšņa iekšējam pagalmam, kas bija vāji apgaismots ar blāvu lukturi.
Jauneklis jau devās uz izeju, satinies apmetnī, kad pavērās durvis un pie Gabriela pieskrēja sieviete, kurā viņš pazina vienu no kalponēm. Viņa pastiepa Gabrielam salocītu papīra lapu un, pirkstu pie lūpām pielikusi, čukstēja:
— Tas ir franču kungam, kurš bieži viesojas pie lorda Ventvorsa.
Pirms vēl pārsteigtais Gabriels paspēja viņai kaut ko pajautāt, sieviete bija projām.
Negaidītais piedzīvojums Gabrielā raisīja ziņkārību. Aizmirsis jebkuru piesardzību, viņš nosprieda, ka izlasīt šo vēstulīti savā istabā viņš varēs ne ātrāk kā pēc ceturtdaļstundas. Tas viņam šķita par ilgu tik vilinošam noslēpumam. Tāpēc, nevēlēdamies vilkt garumā, viņš paskatījās visapkārt, pārliecinājās, ka tuvumā neviena nav, piegāja pie luktura, atlocīja papīru un ne bez satraukuma sāka lasīt:
«Cienītais kungs! Es jūs nepazīstu un nekad neesmu redzējusi, taču viena mana kalpone apgalvo, ka jūs, tāpat kā es, esat gūsteknis un ka jūs esat francūzis. Šī sagadīšanās man dod spēku griezties pie jums manā bēdīgajā situācijā. Droši vien drīzumā jūs samaksāsiet izpirkumu un at- griezīsieties Parīzē. Tur jūs varēsiet sastapt manus tuviniekus, kuri neko nezin par manu likteni. Jūs varētu viņiem paziņot, ka es esmu šeit, ka lords Ventvorss tur mani aiz atslēgas, nelaiž man tuvumā nevienu dzīvu dvēseli un, izmantojot manu stāvokli, uzdrošinās katru dienu runāt par savu mīlestību pret mani. Es to ar šausmām noraidu, taču tieši mans nicinājums un tas, ka es pilnīgi atrodos viņa varā, var pamudināt viņu uz noziegumu.