Būdams krietns cilvēks un, turklāt, francūzis, jūs nevarēsiet man atsacīt tik šausmīgā situācijā. Ja jūs uzzināsiet, kas es esmu, tad jūsu pienākums…"
Šajā vietā vēstule aprāvās, paraksta nebija. Droši vien kaut kāds negaidīts šķērslis aprāvis frāzi nepabeigtu. Acīmredzot, vēstules autorei negribējās laist garām tik parocīgu izdevību, un tā nosūtīja vēstuli šādā izskatā.
Starp citu, vēstulē bija viss, kas bija gribēts pasacīt, izņemot sievietes vārdu, kura tiek tā mocīta.
Gabriels, tātad, nezināja rakstītājas vārdu, nepazina drebošo un sasteigto rokrakstu, taču, neraugoties uz to, viņu pārņēma nesaprotams satraukums, neizskaidrojamas priekšnojautas iezagās viņa sirdī. Nobālis viņš piegāja vēl tuvāk pie luktura, lai pārlasītu vēstuli, kad pa citām durvīm sava pāža pavadībā iznāca lords Ventvorss. Pamanījis Gabrielu, kuru pirms piecām minūtēm viņš pats bija pavadījis, gubernators apstājās.
— Jūs vēl esat šeit, mans draugs? — viņš nobrīnījās. — Kas jūs aizkavēja? Ceru, ka ne kāda nelaime vai neveselība?
Godīgais jauneklis klusēdams pasniedza lordam Ventvorsam tikko saņemto vēstulīti. Ieskatījies tajā, anglis kļuva vēl bālāks par Gabrielu un, radot iespaidu, ka lasa, domāja, kā lai izgrozās no situācijas.
— Vecā muļķe! — viņš nomurmināja un nometa zemē vēstuli ar meistarīgi nospēlētu nevērību.
Neviens cits vārds nevarētu sagādāt Gabrielam lielāku vilšanos savās miglainajās cerībās. Tikko viņš bija ieslīdzis saldos sapņos, bet nu! Viņš tūdaļ zaudēja interesi par svešinieci. Bet negribēdams uzreiz atkāpties, viņš tomēr neuzticīgi vaicāja:
— Tomēr jūs, milord, nepateicāt, kas ir šī gūstekne, kuru jūs turat pie sevis pret viņas gribu?
— Pret viņas gribu, vai ne? — Ventvorss iesaucās. — Tā ir manas sievas radiniece, nelaimīga jukusi sieviete. Tuvinieki viņu aizveduši no Anglijas un uzticējuši man viņu apsargāt. Ja jau jūs, mans draugs, esat uzzinājis mūsu ģimenes noslēpumu, es pats jums to visu izstāstīšu.
Lēdijas Govas prāta aptumsums izpaužas tā, ka viņa, salasījusies bruņinieku romānus, uzskata sevi par iekārojamu un apdraudētu jaunavu, neskatoties uz viņas piecdesmit gadiem un sirmajiem matiem. Katru satiktu vīrieti, vislabāk jaunu un galantu, viņa mēģina iemīlināt sevī ar dažādu izdomājumu palīdzību! Man liekas, ka manas padzīvojušās tantes pasaciņa ir aizkustinājusi arī jūs! Nu, atzīstieties, mans nabaga draugs, esat iežēlināts ar šo asaraino vēstījumu?
— Hm, jā. Visai neparasts stāsts… — Gabriels vēsi atteica, — turklāt, cik es atceros, jūs man neko neesat stāstījis par šo radinieci!
— Pilnīgi dabiski, — lords Ventvorss piekrita, — es nemēdzu svešus cilvēkus iepazīstināt ar ģimenes problēmām.
— Bet kāpēc jūsu radiniece sevi sauc par francūzieti? — Gabriels pajautāja.
— Laikam tāpēc, lai ieintriģētu jūs, — Ventvorss kokaini pasmaidīja.
— Bet šie mīlestības apliecinājumi…
— Vecuma murgi! — Ventvorss nepacietīgi pārtrauca Gabrielu.
— Un jūs viņu turat aiz atslēgas, lai izvairītos no apsmiekla?
— Jā… Cik daudz jautājumu? — lords Ventvorss sarauca pieri, nespēdams valdīt savu neapmierinātību. — Es jūs neuzskatīju par tik ziņkārīgu! Bet ir jau bez ceturkšņa deviņi, un es jums ieteiktu atgriezties savā dzīvoklī, kamēr vēl nav izdzēstas visas gaismas. Jūsu tiesības kā goda gūsteknim nedrīkst pārsniegt Kalē vispārējās drošības noteikumus.
Bet ja jūs tik ļoti interesē lēdija Gova, mēs varam rīt par viņu parunāt. Pagaidām es jūs lūdzu atturēties no manu ģimenes noslēpumu izpaušanas un vēlu jums, vikont, ar labu nakti.
Gubernators paklanījās Gabrielam un aizgāja. Viņš nevēlējās Gab- riela acīs zaudēt cieņu un vairāk par visu baidījās satraukumā pateikt ko lieku, ja saruna turpinātos.
Gabriels beidzot atstāja gubernatora namu un devās uz ieročmeistara māju. Tomēr lords Ventvorss nervozēja ļoti jūtami un nebija varējis izkliedēt Gabriela aizdomas pilnībā.
Pa ceļam jaunekli atkal pārņēma šaubas, ko vēl pastiprināja neskaidras priekšnojautas. Viņš nolēma nerunāt par to ar lordu Ventvorsu, bet klusītēm pavērot un uzzināt kaut ko vairāk par šo noslēpumaino sievieti. Interesanti būtu uzzināt, kas viņa tomēr ir — angliete vai francūziete?
„Bet, ak Dievs, ja tā izrādīsies patiesība, — Gabriels domāja, — ko tad es varu palīdzēt? Vai es neesmu tāds pats gūsteknis kā viņa? Esmu saistīts, velns lai parauj! Nē, tam ātrāk jādara gals. Martēnam rīt pat jābrauc, es to tūlīt viņam pateikšu."
Ieejot ieročmeistara mājā, Gabriels negāja uz savu istabu, bet uzkāpa augšstāvā. Visi jau bija aizmiguši, acīmredzot arī Martēns. Gabriels tomēr gribēja viņu pamodināt, lai paziņotu savu lēmumu, un klusi piegāja pie ieročnesēja istabas durvīm.
Pirmajās durvis bija iebāzta atslēga, bet otras bija aizslēgtas. Gabriels sadzirdēja aiz tām apslāpētu ķiķināšanu un glāžu šķindu. Tad viņš skaļi pieklauvēja un nosauca savu vārdu. Uzreiz kļuva kluss un, pirms viņš atkal ierunājās, Arno de Tils steidzās atvērt durvis. Taču tieši šīs lielās steigas dēļ Gabriels pamanīja svārku stūri, kas pazuda sānu durvis. Viņš atskārta, ka Martēns jautri pavadījis laiku ar kādu no kalponēm. Gabriels nenosodīja Martēnu, tikai labsirdīgi padraudēja tam.