— Ehē! Manuprāt, tu savu neveselību būsi mazliet pārspīlējis. Klāts galds, trīs pudeles, divi šķīvji. Un pudeles brālis aizbēdzis! Ar šiem pierādījumiem man pilnīgi pietiek, lai es zinātu, ka tu esi izveseļojies. Bez sirdsapziņas pārmetumiem es varu tevi sūtīt uz Parīzi.
— Es biju tādās pašās domās, kungs, — Arno diezgan skābi teica, — kā redzat, es atvadījos…
— No drauga? Lieliski, — Gabriels sacīja, — bet draudzības dēļ neaizmirsti mani. Es gribu, lai rītausmā tu jau būtu ceļā uz Parīzi. Gubernatora caurlaide tev ir, mantas jau vairākas dienas gaida tevi sasaiņotas, tavs zirgs ir atpūties labi, tāpat kā tu, maks pilns ar naudu. Ja tu no rīta izbrauksi, pēc trim dienām būsi Parīzē, bet tur tu pats zini, kas tev jādara.
— Protams, jūsu augstība, es pa taisno jāšu uz jūsu savrupmāju Svētā Pāvila dārzu ielā, nomierināšu jūsu audžumāti, paņemšu no viņas desmit tūkstošus ekiju jūsu izpirkšanai un trīs tūkstošus šejienes parādu apmaksāšanai. Lai man ticētu, es uzrādīšu jūsu gredzenu un jūsu vēstuli.
— Tā ir lieka piesardzība, Martēn, jo audžumāte tači tevi labi pazīst. Bet ja tu gribi, lai notiek. Tu tikai pasteidzini to, lai viņa ātrāk iedod naudu, dzirdi?
— Varat būt mierīgs, jūsu augstība, naudu dabūšu, vēstuli atdošu admirālim un atgriezīšos vēl ātrāk, nekā aizbraucis.
— Galvenais, lai nebūtu nekādu piedzīvojumu pa ceļam!
— Neuztraucieties, jūsu gaišība!
— Ļoti labi! Vēlu veiksmi, Martēn, un laimīgu ceļu!
— Pēc desmit dienām mēs atkal satiksimies, jūsu augstība, bet rīt pēc saules lēkta es būšu jau gabalā…
Šoreiz Arno de Tils savu vārdu turēja. Otrā rītā Babete pavadīja viņu līdz pilsētas vārtiem. Viņš pēdējoreiz to apskāva, apsolīja, ka drīz atgriezīsies, un, piecirtis piešus zirgam sānos, aizjāja prom.
Nabaga meitene steidzās mājup, lai paspētu pirms lielā brāļa pamošanās. Tikusi savā istabā, viņa ļāva asarām vaļu.
Būtu grūti pateikt, kurš ar lielāku nepacietību gaidīja Martēna atgriešanos — viņa vai Gabriels.
Taču viņiem abiem nācās gaidīt ilgi…
II
Arno de Tils palīdz pakārt Arno de Tilu Nuajonas pilsētā
Pirmā diena pagāja mierīgi. Arno de Tilam nekas neaizšķērsoja ceļu. Visās pārbaudes vietās Arno lepni rādīja lorda Ventvorsa caurlaidi un visur, lai gan ar piespiešanos, tomēr šādas caurlaides īpašniekam izrādīja pienācīgu cieņu.
Otrās dienas vakarā, piebraucis pie Nuajonas, Arno nolēma izvairīties no jebkādām nejaušībām un apmesties tuvējā ciematiņā. Taču vajadzēja izvēlēties pareizo ceļu uz turieni, bet Arno, apkārtni nepazīdams, apmaldījās un aci pret aci satikās ar jātnieku grupu. Kā gan Arno jutās, kad viens no tiem iesaucās:
— Ehē! Vai tik tas nav nekrietnais Arno de Tils, ko mēs redzam?
— Bet vai tad viņš bija uz zirga? — otrs jautāja.
«Augstais Dievs, — ieročnesējs sastinga bailēs. — Mani te laikam pazīst, bet ja pazīst, tad tās ir beigas."
Tomēr atkāpties un bēgt bija jau par vēlu. Par laimi, kļuva tumšāks.
— Kas tu esi? Kurp dodies? — viņam jautāja viens no jātniekiem.
— Mani sauc Martēns, — drebošā balsī atbildēja Arno, — es esmu vikonta d'Eksmesa ieročnesējs. Viņš ir gūstā Kalē, bet es braucu uz Parīzi pēc izpirkuma maksas. Te ir mana caurlaide, ko izrakstījis lords Ventvorss, Kalē gubernators.
Jātnieku komandieris piesauca kareivi ar lāpu rokā un rūpīgi pārbaudīja dokumentu.
— Zīmogs izskatās īsts, — viņš sacīja, — caurlaide ir derīga. Tu sacīji taisnību, draudziņ, vari turpināt ceļu.
— Paldies, — Arno atviegloti nopūtās.
— Tikai vēl viena lieta — vai tev pa ceļam nav nācies sastapties ar Arno de Tilu, karātavu kandidātu?
— Nepazīstu es nekādu Arno de Tilu! — ieročnesējs iesaucās.
— Tu, protams, viņu nepazīsti, taču varēji satikt uz ceļa. Viņš ir tik pat garš cik tu, cik var saskatīt nakts tumsā, viņam ir tava stāja un izskats. Bet apģērbs gan viņam ir sliktāks — brūns apmetnis, apaļa cepure un pelēki zābaki… Ak, ja mēs to dabūtu rokā, to velna Arno!
— Ko tad viņš ir savārījis? — Arno piesardzīgi vaicāja.
— Ko? Jau trešo reizi viņš ir izbēdzis. Cer, ka viņam izdosies pagarināt savu dzīvi. Nekā nebija! Šoreiz mēs viņu dabūsim rokā!..
— Ko tad jūs ar viņu darīsiet? — Arno atkal' vaicāja.
— Pirmo reizi viņu nopēra, otrajā reizē — gandrīz nosita, trešajā reizē viņu pakārs!
— Pakārs! — Arno nošausminājās.
— Citas tiesas tam nemaz nebūs. Paskaties pa labi — redzi to šķērskoku. Tur mēs viņu pakārsim.
— Re kā! — Arno negribīgi iesmējās.
— Vari būt mierīgs, draudziņ! Ja tu satiksi viņu kaut kur, grāb ciet un ved šurp. Mēs pratīsim tavus pūliņus atlīdzināt. Labu ceļavēju!
Viņi aizjāja, bet Arno vēl paspēja tiem uzsaukt:
— Atļaujiet, labie kungi, pakalpojums pret pakalpojumu! Es, redziet, esmu drusku apmaldījies… Parādiet man, lūdzu, ceļu…
— Tas nav sarežģīti, — jātnieks teica. — Redzi, tev aiz muguras ir mūris un grāvis. Tā ir Nuajona. Bet tur, pa kreisi, kur zib pīķi — mūsu postenis. Tieši caur mežu ved ceļš uz Parīzi. Tagad tu visu zini. Laimīgi!
— Paldies! Ar labu nakti! — Arno iesaucās un aizjāja.
Norādījumi bija precīzi. Divdesmit soļus tālāk viņš ieraudzīja krustojumu un iejāja mežā.
Nakts bija tumša, mežā nekā nevarēja redzēt. Bet jau pēc desmit minūtēm, kad Arno izbrauca klajumā, mēness, izlauzies cauri mākoņu perlamutra aizkaram, meta blāvu gaismu uz ceļu. Atcerējies, kādas bailes bija jāpārcieš, Arno paslavēja sevi par to, ka pratis izrādīt tādu savaldību. Pagaidām viss beidzās labi, taču nākotne rožainas cerības neraisīja.