«Acīmredzot ar manu vārdu te klīst apkārt īstais Martēns, — viņš domāja. — Bet ja tas puisietis būs izbēdzis no karātavām, viņš var nonākt Parīzē, un tad gan vairs nebūs labi. Es zinu, ka nekaunība mani var glābt, bet var arī pazudināt. Kāpēc gan viņš ir izšmaucis no cilpas! Man tās ir lielas neērtības! Goda vārds, šis cilvēks man tikai nes nelaimi."
Arno vēl nebija beidzis savu monologu, kad viņa vērīgās acis pamanīja kādu stāvu. Tas pat nebija cilvēks, bet vienīgi ēna, ko Arno de Tils redzēja pazūdam grāvi.
„Kas tad tas? Vēl kāda sastapšanās vai varbūt pat slēpnis, ko?" — Arno piesardzīgi vēroja. Viņš gribēja nogriezties mežā, taču biezoknis nebija izbrienams. Viņš pagaidīja kādu brīdi, tad palūkojās uz ceļu. Arī ēna uz mirkli paslējās no grāvja laukā un atkal pazuda.
«Varbūt viņš no manis baidās tāpat kā es no viņa? — Arno prātoja. — Ja nu mēs abi gribam viens no otra aizmukt? Kaut kas ir jādara. Varbūt man turpināt ceļu? Tas, šķiet, būtu visprātīgākais. Jālaiž zirgs auļos un jāpadrāžiis tam garām. Viņam zirga nav… Nu labi! Viņš pat apdomāties nepaspēs!"
Sacīts, darīts. Arno kā vējš padrāzās garām svešiniekam, kurš bija paslēpies grāvi. Tas pat nepakustējās. Arno vairs nejuta bailes, bet galvā pēkšņi radās kāda doma. Viņš pagrieza zirgu atpakaļ un apstājās.
Svešais neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Arno kļuva vēl drošāks un, sajutis veiksmes klātbūtni, devās tieši pie grāvja.
Viņš nepaspēja iesaukties: «Dievs palīdz!", kad svešinieks metās viņam virsū, izrāva viņa labo kāju no kāpšļa un izgrūda Arno no segliem. Tad viņš uzgāzās Arno virsū un pieķērās pie rīkles. Tas viss viņam prasīja kādas divdesmit sekundes.
— Kas tu esi? Ko vajag? — uzvarētājs draudīgi noprasīja pie zemes piespiestajam upurim.
— Saudzējiet, es jūs lūdzu! — Arno gārdza, cietās rokas žņaugos. — Lai arī esmu francūzis, man ir Kalē gubernatora caurlaide.
— Ja jūs patiešām esat francūzis, tad man nekāda caurlaide no jums nav vajadzīga. Bet kāpēc jūs man tuvojāties tādā veidā?
— Man šķita, ka grāvi kāds ir, — Arno atteica, jūtot, ka ienaidnieka tvēriens kļūst vaļīgāks. — Tāpēc es gribēju pārliecināties, vai neesat ievainots, vai nav vajadzīga palīdzība.
— Laba doma, — atsaucās cilvēks. — Celieties augšā. Esmu pārāk šerpi sasveicinājies ar jums. Tas nekas. Atvainojiet, tā es mēdzu darīt ar katru, kas bāž degunu manās darīšanās. Ja jau esam tautieši, varam iepazīties. Mani sauc Martēns, bet jūs?
— Mani?.. Mani? Bertrāns! — knapi izdvesa pārbiedētais Arno.
Šeit, dziļi mežā, naktī viņš sastapies aci pret aci ar cilvēku, kuru ne
reizi vien ir uzvarējis ar viltību un nelietībām. Bet šoreiz viņš ir ņēmis virsroku, pateicoties savam spēkam un drošsirdībai.
Par laimi viņam nakts tumsa neļāva saskatīt Arno seju, bet balsi viņš prata izmainīt.
— Lūk, Bertrān, — Martēns turpināja, — ziniet, ka šorīt es otro reizi, bet ja ticētu baumām, pat trešo reizi esmu izbēdzis no šiem nolādētajiem spāņiem, angļiem, vāciešiem, flāmiem un visiem pārējiem neliešiem, kas mūsu nelaimīgo zemi apsēduši kā tāds negants siseņu bars. Jo Francija taču pašlaik, Dievs lai man ir žēlīgs, izskatās pēc Bābeles torņa.*
Jau mēnesi šie nelieši mani dzenā no vienas apdzīvotas vietas uz otru. Man reizēm sāk likties, ka manas mocības viņiem sagādā uzjautrinājumu.
— Jā, prieka nekāda! — Arno piebilda.
— Nav ko runāt! — Galu galā man viss tā bija apnicis, ka vienā jaukā dienā, tas bija Šonā, es ņēmu un aizlaidos. Man par postu, mani noķēra un tā sita, ka man pašam sevis kļuva žēl. Ko lai saka! Viņi zvērēja, ka pakārs mani, ja es atkal sākšu bēguļot, taču man nebija citas izejas. Kad no rīta mani gribēja pārsūtīt uz Nuajonu, es klusītēm atkal aizmuku no tiem ļaundariem. Viens Dievs to zin, cik cītīgi viņi meklēja mani… Bet es uzrāpos milzīgā kokā un visu dienu tur notupēju… Bija gan joki, kad viņi, zem koka sasēdušies, lamāja mani pēdējiem vārdiem! Joki pārāk priecīgi nebija, tas nu gan. Labi…
Vakarā es nokāpu no sava torņa un uzreiz mežā apmaldījos, kā nekā — sveša vieta… Un vēl — es vai mirstu, kā man gribas ēst. Veselu
Bībelē stāstīts par to, kā cilvēki savā lepnībā nolēmuši Bābelē uzcelt torni līdz pašām debesīm, bet Dievs dusmās sajaucis tiem valodas, t.i. katrai tautai iedeva citu valodu. Cilvēki vairs nesaprata cits citu, un tornis palika neuzcelts.
dienu neko neesmu ēdis, tikai pa kādai lapiņai vai saknītei… Vai tad to var saukt par ēšanu? Nav brīnums, ka es no bada esmu pārguris tā, ka krītu no kājām nost.
— Man nu gan tā nešķita. Jūs man uzskatāmi pierādījāt pavisam ko citu..
— Tas tāpēc, ka es, draugs, biju pārāk uztraucies. Bet tu mani nepiemini ar ļaunu. Man laikam no neēšanas ir sācies drudzis. Bet tu man esi kā Dieva dāvana. Ja tu esi tautietis, tu mani ienaidniekam ķetnās neiegrūdīsi, vai ne?
— Protams, protams… Viss, ko es varu… — Arno izklaidīgi noteica, drudžaini cenšoties izdomāt, ko tagad darīt. Viņš jau bija sapratis, cik izdevīgi viņam būtu iegrūst dunci dubultniekam ribās.
— Tu man vari palīdzēt, — lētticīgais Martēns sacīja. — Vai tu vismaz zini šo apkārtni?
— Pats es esmu no Ovrē, tas ir ceturtdaļljē attālumā no šejienes, — Arno teica.
— Tu jāj uz turieni? — Martēns vaicāja.
— Nē, es no turienes nāku, — mirkli padomājis, melu meistars atbildēja.
— Tātad Ovrē ir tajā pusē? — Martēns parādīja ar roku uz Nuajonas pusi.
— Jā, jā, tur, — Arno apstiprināja, — tā ir pirmā apdzīvotā vieta aiz Nuajonas pa Parīzes ceļu.