— Mūsu dzimta, kas ir rados ar tik daudzām karaliskām ģimenēm, manuprāt, var pretendēt uz visaugstākajiem posteņiem valstī. Bet pretendēt vēl nenozīmē… Taču es vēlos sasniegt… Mūsu māsa ir Skotijas karaliene, mūsu māsīca Marija Stjuarte ir saderināta ar troņmantnieku Fransuā, mūsu radinieks Lotringas hercogs reiz kļūs par karaļa znotu… Tāpēc mums ir tiesības tiekties pēc Provansas un Neapoles. Uz laiku samierināsimies ar Neapoli. Vai tās kronis nepiedien francūzim vairāk nekā spānim? Kāpēc es ierados Itālijā? Tāpēc, lai iekarotu to. Mēs esam rados ar Ferrāras hercogu, ar Karafas dzimtu, ar pāvestu. Pāvils IV ir vecs, mans brālis, Lotringas kardināls, būs viņa vietā. Neapoles tronis šķobās, es to iegūšu un nostiprināšu. Lūk tāpēc, Dievs mans liecinieks, esmu atstājis aiz muguras Sjēnu un Milānu un traucies uz Abruci. Tas bija brīnišķīgs sapnis, bet es ļoti baidos, ka pagaidām tas paliks tikai sapnis.
Atcerieties, Gabriel, man nebija pat divpadsmit tūkstoš karavīru, kad es pārgāju pāri Alpiem. Septiņus tūkstošus man solīja Ferrāras hercogs, bet Pāvils IV un Karafa lielījās, ka viņu ietekmē radīsies spēcīga partija Neapoles karalistē. Viņi paši uzņēmās man palīdzēt ar cilvēkiem, naudu, ieročiem — bet neatsūtīja nevienu dzīvu dvēseli, nevienu pašu vezumu, nevienu ekiju. Mani virsnieki vilcinās, karavīri nav apmierināti. Bet es tomēr iešu līdz galam! Tikai galēja nepieciešamība piespiedīs mani pamest šo ilgu zemi. Un ja es to tagad atstāšu, tad noteikti vēl atgriezīšos, noteikti atgriezīšos!
Hercogs piesita kāju pie zemes, it kā lai spertu to uz saviem jaunajiem īpašumiem. Acis tam liesmoja. Viņš bija lielisks.
— Monsenjor, — Gabriels iesaucās, — kā es tagad lepojos ar to, ka varēju piedalīties tik lieliskos pasākumos!
— Bet tagad, — hercogs pasmaidīja, — saņēmis dubultu skaidrojumu mana brāļa vēstulei, jūs taču varēsiet to izlasīt un saprast. Nu tad es klausos jūs.
— „Valdniek!" Pie šī vārda es apstājos, — Gabriels piebilda. — „Man jums jāpaziņo divi slikti un viens labs jaunums. Labais ir tāds, ka mūsu mīļās Marijas Stjuartes laulības ar troņmantnieku ir nozīmētas uz nākošā mēneša divdesnftito datumu Parīzē. Pirmā sliktā ziņa šodien saņemta no Anglijas. Tur ieradies Filips II, Spānijas karalis, un nemitīgi cenšas pierunāt savu sievu, karalieni Mariju Tjūdori, kas viņam akli pakļaujas, lai piesaka karu Francijai. Neviens nešaubās, ka tas viņam arī izdosies par spīti angļu tautas gribai un interesēm. Jau klīst runas par armiju, kas esot sakoncentrēta uz Nīderlandes robežām Savojas hercoga Filibēra Emanuēla vadībā.
Tādā gadījumā, mans dārgais brāli, ar to tik nepietiekamu cilvēku skaitu, kāds mums ir, karalis Indriķis II būs spiests atsaukt jūs no Itālijas, un tad mūsu plānus attiecībā uz šo zemi nāksies atcelt… Bet, galu galā, saprotiet Fransuā, labāk atlikt uz laiku, nekā pazaudēt cerības pavisam. Pārāk liels risks nav pieļaujams. Mūsu māsa, Skotijas karaliene, velti draudēs Anglijai ar attiecību saraušanu. Ticiet man, Anglijas Marija ir tik ļoti iemīlējusies savā jaunajā vīrā, ka nerēķināsies ne ar kādiem draudiem. Rīkojieties atbilstoši tam!"
— Zvēru pie Kristus, — hercogs de Gīzs pārtrauca lasīšanu, ar dūri uzsitis pa galdu, — manam brālim ir pilnīga taisnība! Šis viltīgais lapsa ir ar labu ožu. Jā, miermīlīgā Marija neapšaubāmi ļaus, lai likumīgais laulenis viņu ievelk šai karā, un es, protams, drīzāk atteikšos no visiem karaļu troņiem pasaulē, nekā atteikšos paklausīt savam karalim, kad viņš tik grūtā brīdī sauks atpakaļ manus karavīrus. Tātad, mana nolādētā ekspedīcija uzdūrusies jauniem šķēršļiem. Sakiet atklāti, Gabriel, vai jūs to uzskatāt par bezcerīgu?
— Es negribētu, monsenjor, ka jūs mani pieskaitāt mazdūšīgajiem, taču, ja vēlaties vaļsirdību no manas puses…
— Es jūs, Gabriel, saprotu un domāju tāpat kā jūs. Paredzu, ka lielie darbi, par kuriem mēs nupat runājām, šoreiz netiks veikti. Bet es jums zvēru, tā ir tikai atlikta spēle. Lai kurā vietā mēs dosim triecienu Filipam II, tas būs trieciens arī viņa Neapolei. Taču turpiniet, Gabriel. Ja atmiņa mani neviļ, mūs gaida vēl viena nepatīkama ziņa.
Gabriels atsāka lasīt:
— „Otras nepatikšanas, par kurām man jāziņo, attiecas tikai uz mūsu ģimeni, tomēr tās ir visai ievērojamas. Mums tomēr vēl ir iespējams tās novērst. Tieši tāpēc es jums steidzos par tām pavēstīt. Jums ir jāzin, kopš jūsu aizbraukšanas Monmoransī kungs, pret mums izturas tik pat naidīgi kā līdz šim. Viņš joprojām nepārtrauc būt greizsirdīgs uz mums par karali un apvainojoši komentē katru labvēlību, ko mums izrāda viņa majestāte.
Mūsu dārgās Marijas laulības ar troņmantnieku, protams, nevar viņa omu uzlabot. Gīzu un Monmoransī līdzsvars, ko karalis cenšas uzturēt un uzskata par savas politikas stūrakmeni, tiks izjaukts ar šīm laulībām mums par labu, un vecais Monmoransī tam skaļi pretojas. Viņš ir atradis paņēmienu, kā mums iegriezt — tās būs viņa dēla Fransuā kāzas ar…"
Jaunais grāfs neizlasīja frāzi līdz galam. Balss tam aizlūza, seja nobālēja.
— Nu? Kas noticis, Gabriel? — hercogs vaicāja. — Cik jūs esat kļuvis bāls! Kas par lietu?
— Nekas, monsenjor, pilnīgi nekas. Viegls nogurums, kaut kas līdzīgs reibonim… Nu jau ir garām… Ar jūsu atļauju, es turpināšu, monsenjor. Kur es paliku? Ak, jā, kardināls runāja par paņēmienu… Nē, tālāk… Es atradu:
„…Fransuā kāzas ar hercogieni Diānu de Kastro, karaļa un Diānas de Puatjē likumīgo meitu. Jūs atceraties, brāli, ka Diāna de Kastro trīspadsmit gadu vecumā zaudēja vīru, hercogu Horāciju Farnezi, kurš pusgadu pēc laulībām krita kaujā pie Ēdenes. Viņa šos piecus gadus ir pavadījusi Parīzē klosterī. Karalis pēc Monmoransī lūguma viņu atkal ir atsaucis uz galmu. Viņa ir brīnišķīgi skaista. Šī lieliskā sieviete tūdaļ pēc parādīšanās kļuva par visu mīluli un, pirmkārt, jau karaļa mīluli. Karalis, kas jau senāk viņai bija uzdāvinājis Šatelro hercogisti, tikko padarīja viņu par Angulemas hercogieni.