— Pa Parīzes ceļu! — Martēns iesaucās. — Re, kā var apjukt! Es domāju, ka eju prom no Nuajo nas, bet ir tieši otrādi. Tātad, lai nonāktu vilkam zobos, man jāiet uz turieni, no kurienes tu nāc!
— Tieši tā… Es pats jāju uz Nuajonu. Jūs kādu gabaliņu nāciet kopā ar mani, un pirms pārceltuves pār Uāzas upi ieraudzīsiet citu ceļu, kas jūs taisni aizvedīs uz Ovrē.
— Milzīgs paldies, Bertrān, mans draugs! — Martēns pateicās. — Protams, īsāks ceļš ir daudz no svara, jo es esmu tik ļoti noguris un, kā jau teicu,, mirstu vai badā. Vai tev gadījumā nav kaut kas ēdams līdzi? Tu būtu mani divreiz izglābis — no bada un no angļiem.
— Kā par spīti, — Arno atbildēja, — somā nav ne kripatiņas… Bet man ir pilna blašķe, ja gribi kādu malku…
Patiešām, Babete nebija aizmirsusi piepildīt sava draudziņa blašķi ar Kipras sarkano vīnu. Pa ceļam Arno ne reizes tai nebija pieskāries, lai nezaudētu domu asumu varbūtējās briesmās uz ceļa.
— Kā tad negribēšu! — Martēns priecīgi iesaucās. — Laba vīna malks mani lieliski uzmundrinās.
— Labs ir! Ņem un dzer, draudziņ, — Arno teica, pastiepdams blašķi.
— Paldies, lai Dievs tev to atlīdzina! — Martēns noteica. Un neko ļaunu nedomādams pielika pie mutes blašķi, kas bija saimnieka cienīga viltniece. Vīns uzreiz tam iesitās galvā.
— Ha, ha, — viņš iesmējās, — sasilda lieliski!
— Bet tas taču ir tikai vīns, — Arno atbildēja. — Es pie pusdienu galda divas pudeles izdzeru. Paskatieties, cik brīnišķīga nakts! Piesēdīsim zālē uz brītiņu. Tu atpūtīsies un varēsi vēl iedzert. Man laika diezgan, jāpaspēj Nuajonā līdz desmitiem, kad slēdz vārtus… Starp citu, neuzskrej virsū ienaidnieka patruļai. Vispār vislabāk būtu palikt tepat un draudzīgi papļāpāt. Kā tu nokļuvi gūstā?
— Es pats nemaz lāga nezinu, — Martēns teica. — Laikam sadūrās manas dzīves divas līnijas — viena, ko es pats zinu, un otra, par kuru es dzirdu nostāstus. Piemēram, man grib iestāstīt, ka es esmu piedalījies kaujā pie Senlorānas un padevies ienaidniekam, bet man pašam šķiet, ka es tur nekad neesmu bijis…
— Un tu to visu klausies? — kā brīnīdamies jautāja Arno de Tils. — Tev ir divi varianti? Bet tam jābūt ļoti aizraujoši. Atzīstos, man patīk satriecoši stāsti. Iedzer, brāl, pāris malkus, lai atmiņa noskaidrojas, pastāsti man kaut ko no saviem piedzīvojumiem. Vai tu gadījumā neesi no Pikardijas?
— Nē, — Martēns teica, kad trīs ceturtdaļas jau bija izdzertas, — es esmu no dienvidiem, no Artigas.
— Runā, tur nav slikti. Tev tur ir ģimene?
— Jā, sieva un ģimene, — Martēns labprāt atbildēja.
Vai vēl jāsaka, ka Kipras vīns ātri atraisīja viņam mēli. Tāpēc, Arno daudzo jautājumu mudināts, Martēns ņēmās klāstīt savu dzīvesstāstu. Viņš stāstīja par bērnību, par pirmo mīlestību, par laulībām, par to, ka viņa sieva ir brīnišķīga sieviete, taču tai ir viens trūkums — viņas vieglā rociņa var vienā jaukā bridi kļūt neiedomājami smaga, turklāt nevar zināt, kāda iemesla pēc. Protams, sievas pļaukas virām nav jāuztver nopietni, taču tas var kļūt apnicīgi. Tāpēc Martēns atstāja sievu bez ipašas nožēlas.
Viņš neaizmirsa pastāstīt par dzelzs laulības gredzentiņu uz pirksta un par vairākām vēstulēm, ko viņš ir saņēmis no dārgās sieviņas, kad viņam pirmo reizi nācās šķirties — tās vienmēr ir klāt… šeit, uz krūtīm. Stāstot to, labsirdīgais Martēns pat apraudājās no skaistajām atmiņām.
Tad nāca stāsts par to, kā viņš kalpoja pie vikonta d'Eksmesa, kā viņu sāka vajāt ļaunais gars, kā viņš — Martēns, sāka dubultoties un pats sevi vairs nepazina. Taču šis stāsts Arno de Tilam bija zināms un viņš visādi centās uzvedināt Martēnu uz bērnības atmiņām, uz tēva mājām, pie draugiem un radiem Artigā, pie sievas Bertrānas jaukumiem un sliktajām īpašībām.
Nebija pagājušas pat divas stundas, kad viltīgais Arno de Tils veikli bija uzzinājis visu, ko gribēja, par Martēna ieradumiem un slēpjamiem notikumiem viņa dzīvē. Martēns gribēja celties un iet, taču tūdaļ nogāzās no kājām.
— Kā tad tā! Kā tad tā! Kas notiek? — viņš skaļi iesmējās. — Tas pretīgais viniņš savu ir padarījis. Iedod man roku, draugs, es mēģināšu tikt augšā.
Arno piepalīdzēja, un viņš grīļodamies piecēlās.
— Ak, cik daudz lukturu, — Martēns iesaucās. — Vai, cik es esmu kļuvis dumjš — tās taču ir zvaigznes!
Viņš uzsāka skaļu dziesmu:
Pie pilnas vīna glāzes Tev parādīsies velns. No bezdibeņa nācis Ar tevi papļāpāt.
— Apklusti! — Arno iesaucās. — Ja nu kaut kur tuvumā ir ienaidnieka patruļa?
— Diezgan! Tagad es pats par viņiem pasmiešos! Ko man viņi var padarīt? Pakārt? Labi, lai notiek! Tu mani gan esi brangi piedzirdījis, draudziņ!
Pie pilnas vīna glāzes…
— Klusu! — Arno nošņāca. — Nu, mēģini paiet. Tu gribēji iet uz Ovrē nakts patversmi?
— Jā, jā… Bet kāpēc jāiet uz Ovrē? Es gribu pagulēt tepat, zālitē, Dieva Kunga lukturu gaismā.
— Pareizi, bet no rīta tevi savāks spāņu patruļa un aizvedīs uz karātavām gulēt tālāk.
— Uz karātavām? — Martēns teica. — Nē, tad jau labāk es tomēr mēģināšu iet uz Ovrē. Tas ir uz to pusi? Nu, es eju!
Viņš patiešām gāja, taču viņa gaita bija tik līkumaina un saraustīta, ka Arno saprata — bez viņa palīdzības Martēns nokritīs un aizmigs, taču tas nelieša Arno plānos neietilpa.
— Zini ko? — viņš teica Martēnam. — Es esmu izpalīdzīgs cilvēks, bet Ovrē ir pavisam netālu. Dod roku, es tevi pavadīšu.
— Labs ir! — Martēns teica. — Neesmu lepns…
— Ejam, ir jau vēls, — Arno de Tils noteica un, turot savu dubultnieku zem rokas, devās tieši karātavu virzienā. — Laiku īsinot varbūt pastāstīsi vēl kaut ko interesantu par Artigu?
— Tad es tev izstāstīšu par Papoti, — Martēns iedomājās. — Ak, tā nabaga PapoteL
Taču stāsts bija tik samudžināts, ka mēs neņemamies jums to šeit pārstāstīt. Tad, kad jau tas gāja uz beigām, viņš pienāca pie karātavām.