— Lūk, — Arno teica. — Tālāk man nav ko iet. Redzi tos vārtus? Tas ir ceļš uz Ovrē. Tu pieklauvē, naktssargs atvērs. Saki, ka tevi sūtu es, Bertrāns, tev parādīs manu māju, tur tevi uzņems mans brālis, pabaros un parādīs guļvietu. Tas ir viss! Dod man roku uz atvadām un paliec sveiks!
— Sveiks! Paldies tev, — Martēns atbildēja. — Es pat nezinu, kā lai tev pateicos par visu, ko manā labā esi darījis. Neuztraucies, Dievs ir taisnīgs, tu jau nu no viņa savu tiesu dabūsi. Paliec sveiks!
Dīvaina lieta! Izdzirdējis šo pareģojumu, Arno nevilšus sarāvās. Lai gan viņš nebija māņticīgs, gandrīz jau gribēja saukt Martēnu atpakaļ. Taču tas jau bija pie vārtiem un dauzīja tos ar dūrēm.
«Stulbenis! Klauvē pie sava kapa, — Arno nodomāja. — Nekas, lai klauvē vien."
Martēns, nenojaušot, ka viņa ceļabiedrs no attāluma seko viņa rīcībai, nebalsī kliedza:
— Sardze! Cerberi! Taisīsiet vaļā vai nē! Es nāku no Bertrāna, no godājamā Bertrāna!
— Kas tur ir? — sargs vaicāja. — Vārti ir slēgti. Kas tur uzdrošinās trokšņot nakts laikā?
— Kas? Tas esmu es, nezinīt, Martēns, es pats arī Arno de Tils, ja vēlaties, Bertrāna draugs!
— Arno de Tils! Patiešām? — sargs vaicāja.
— Jā, jā, jā! — Martēns kliedza, ar rokām un kājām daudzot pa vārtiem.
Vārti beidzot atvērās, un Arno de Tils, mežā paslēpies, dzirdēja, kā vairāki karavīri vienā balsī iesaucās:
— Viņš, patiesi viņš! Protams, tas ir viņš!
Martēns tajā brīdī, laikam pazinis savus mocītājus, tik izmisīgi iekliedzās, ka noskanēja visa apkārtne. Pēc skaņas Arno nojauta, ka drosmīgais Martēns iesaistījies bezjēdzīgā kautiņā. Bet pret divdesmit karavīriem viņš varēja likt tikai divas dūres. Tad cīņas troksnis norima. Bija dzirdams tikai tas, kā Martēns nolād visu pasauli.
— Viņš varbūt domā, ka lamas un kaušanās palīdzēs, — Arno nodomāja, apmierināts berzējot rokas.
Kad viss norima, viltnieks nolēma iet dziļāk mežā. Viņš piesēja zirgu pie koka, seglus nolika zemē uz sausajām lapām, ietinās apmetnī un pēc dažām minūtēm jau gulēja dziļā miegā, ko Dievs dāvā gan nelabojamam ļaundarim, gan nevainīgam cietējam.
Tā viņš nogulēja astoņas stundas no vietas, bet kad pamodās, vēl bija tumšs. Paskatījies zvaigznēs, viņš saprata, ka nav vairāk kā četri no rīta. Viņš piecēlās, nopurinājās un, zirgu neatsējis, piesardzīgi izgāja uz ceļa.
Uz zināmajām karātavām šūpojās nelaimīgā Martēna ķermenis. Neķītrs smaids nozibēja Arno lūpās. Stingrā solī viņš piegāja pie nekustīgā ķermeņa un gribēja to aizsniegt. Taču Martēns karājās pārāk augstu. Tad Arno ar dunci rokā uzlīda pa karātavu stabu augšā un pārgrieza striķi. Ķermenis novēlās zemē.
Arno norāpās lejā, novilka Martēnam no pirksta dzelzs gredzenu, ko neviens cits nebūtu iekārojis, parakņājās aiz vestes, izņēma un rūpīgi noslēpa pie sevis Martēna papīrus, atkal ietinās apmetnī un mierīgi devās prom.
Mežā viņš sameklēja savu zirgu, apsegloja to un aizjāja uz Ovrē. Viņš bija apmierināts, mirušais Martēns tam vairs nebija bīstams.
Pēc pusstundas, kad pirmais saules stars vēstīja par jauno dienu, garāmgājējs malkas cirtējs ieraudzīja pie karātavām auklas galu un pakārto, kurš gulēja zemē. Viņš ar drebošu sirdi tuvojās mironim. Viņam nelika miera jautājums — kāpēc ķermenis guļ zemē? Vai no sava svara notrūcis, vai arī kāds par vēlu ieradies draugs pārgriezis auklu? Malkas cirtējs pat sadūšojās pieskarties pakārtajam, lai pārliecinātos, vai tas patiešām ir miris.
Tad, viņam par šausmām, mironis pakustējās un cēlās augšā. Pārbijies malkas cirtējs ieskrēja mežā, metot krustus un saucot palīgā Dievu un visus svētos.
III
Arno de Tila saldie sapņi
Konetabls de Monmoransī, kuru karalis bija izpircis no gūsta, tikai iepriekšējā dienā bija atgriezies Parīzē un tūlīt devās uz Luvru, lai uzzinātu, vai viņa bijusī varenība nav sašķobījusies.
Taču Indriķis II viņu uzņēma vēsi un tūlīt pat, viņa klātbūtnē, uzlielīja hercoga de Gīza spējas, kurš, kā viņš izteicās, ja ne tieši izglāba valsti, tad apturēja valsts bojāeju.
Konetabls, bāls no dusmām un skaudības, cerēja rast mierinājumu pie Diānas de Puatjē, taču arī tā viņu uzņēma pavēsi. Monmoransī pa- žēlojās viņai un sacīja, ka viņa prombūtne droši vien ir nākusi par labu dažiem kungiem.
— Apžēlojieties, — viņa sašķobīja lūpas greizā izsmieklā, — jūs laikam jau esat dzirdējis pēdējo Parīzes izteicienu?
— Esmu tikko ieradies, kundze, un vēl neko nezinu, — konetabls nomurmināja.
— Pilsētnieki to vien daudzina: „Kas zudis Lorāna dienā, zudis uz neatgriešanos!"
Konetabls kļuva zaļš, paklanījās hercogienei un, zobus griezdams, nikns izgāja no Luvras.
Ienācis savā kabinetā, viņš nosvieda cepuri uz grīdas un iebrēcās:
— Ak šie karaļi, ak šīs sievietes. Nepateicīgie cūkas! Viņiem dod tikai panākumus! Nes mājās uzvaras!
— Jūsu augstība, — kalps ziņoja, — tur kāds cilvēks ar jums grib runāt.
— Sūtiet viņu pie velna! — konetabls atbildēja. — Man nav pieņemšanām laika! Sūtiet viņu pie de Glza kunga.
— Jūsu augstība, viņš mani lūdza, lai es nosaucu jums viņa vārdu. Viņu sauc Arno de Tils.
— Arno de Tils? — konetabls iesaucās. — Tā ir cita lieta! Laidiet viņu iekšā!
Kalps paklanījās un aizgāja.
„Šis Arno, — konetabls nodomāja, — ir veikls, viltīgs un skops, bez tam ari bezkaunīgs bez mēra. Ja viņš man palīdzētu atmaksāt šiem ne- krietneļiem! Bet kāds gan no atriebības ir labums? Nē, viņš man palīdzēs atgūt karaļa labvēlību! Viņš daudz zin. Es jau gribēju laist tautās Mont- gomerija noslēpumu, bet ja Arno izdomās kaut ko smalkāku, jo labāk."