Šajā brīdī ieveda Arno de Tilu. Viņa sejā bija redzams gan prieks, gan nekaunība. Viņš konetablam paklanījās gandrīz līdz zemei.
— Es domāju, ka tu nokļuvi gūstā, — Monmoransī viņam teica.
— Tā arī bija, jūsu augstība, — Arno atbildēja.
— Bet tu esi izmucis, kā es redzu.
— Jā, jūsu augstība, es viņiem samaksāju, taču īpatnējā veidā. Jūs ķērāties pie sava zelta, es — pie viltības. Tāpēc abi esam brīvībā.
— Tu vienmēr esi nekrietns bijis! — konetabls piebilda.
— Nebūt nē, jūsu gaišība. Tā ir vienkārša lieta, es gribēju sacīt, tas viss nāk no manas nabadzības.
— Hm! — Monmoransī norūca. — Ko tad tu gribi no manis?
— Naudiņu… Esmu pavisam bez iztikas līdzekļiem.
— Kāpēc lai es tevi apgādāju? — konetabls jautāja.
— Nāksies tomēr maksāt, jūsu gaišība.
— Par ko?
— Par jaunumiem, ko esmu jums atnesis.
— Paskatīsimies, kas tie par jaunumiem…
— Un ari paskatīsimies, kāda būs alga…
— Uh, nekauņa! Bet ja es tevi pakāršu?
— Ne visai patīkams līdzeklis, kas man liks izbāzt mēli, bet neatraisīs
to.
„Nekrietnelis visīstākais, nav ko teikt, bet lai viņš sevi uzskata par neaizvietojamu," — Monmoransī nodomāja, bet skaļi teica:
— Labi, esmu ar mieru.
— Monsenjors ir laipns, — Arno atbildēja, — es atļaušos jums atgādināt jūsu solījumu tad, kad jūs maksāsiet par maniem izdevumiem.
— Kādiem izdevumiem? — konetabls brīnījās.
— Te būs rēķins, jūsu gaišība, — Arno paklanījās, pasniedzot to pašu slaveno dokumentu, kurš papildinājās mūsu acu priekšā.
Ans de Monmoransī pārskrēja ar acīm uzrakstītajam.
— Jā, jā, — viņš piekrita, — te gan ir daudz izdomātu un nejēdzīgu pakalpojumu, bet ir arī tādi, kas savā laikā varēja būt ļoti noderīgi. Taču tagad es par to nespēju domāt bez nožēlas.
— Jūsu gaišība, vai jūs savu krišanu nepārspīlējat? — Arno nevainīgi pajautāja.
— Ko? — konetabls salēcās. — Vai tad tu zini… vai tad ir jau nācis gaismā, ka es esmu kritis nežēlastībā?
— Visi, un arī es tajā skaitā, šaubās par to.
— Ja jau tā, — konetabls skumji pašūpoja galvu, — tad vari šaubīties arī par to, ka vikonta d'Eksmesa un Diānas de Kastro atšķirtība Senkantēnā mums neko nav devusi, jo arī pašlaik karalis negrib dot savu meitu manam dēlam par sievu.
— Nemociet sevi, jūsu gaišība, — Arno nosmējās. — Es uzskatu, ka karalis labprāt jums atdos savu meitu, kad jūs viņam to atvedīsiet.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Es gribu teikt, ka mūsu valdnieks bēdājas ne tikai par Senkan- tēnas un Senlorānas krišanu ienaidnieka rokās, bet arī par savas maigi mīļotās meitas Diānas pazušanu, kura pēc Senkantēnas aplenkuma ir pazudusi un neviens nespēj precīzi pateikt, kas ar viņu ir notics. Dažādas pretrunīgas baumas klīst pa galvaspilsētu par viņas pazušanas iemesliem. Jūs esat nupat ieradies, monsenjor, un neko nezināt, arī es pats par" to uzzināju tikai šorīt.
— Man bija citas rūpes, — konetabls teica, — un man ir jādomā nevis par bijušo slavu, bet par manu tagadējo bezspēcību.
— Pilnīgi pareizi, jūsu gaišība. Bet var gadīties, ka jūsu slava atjaunojas, ja jūs karalim pateiksiet apmēram šādi: valdniek, jūs apraudiet savu meitu, jūs to visur meklējāt, iztaujājat par viņu visus, bet tikai es viens pats zinu, kur viņa ir!..
— Vai tad tu to zini, Arno? — konetabls ieinteresēts vaicāja.
— Mans pienākums ir visu zināt, — viltnieks sacīja. — Es sacīju, ka man ir pārdodama prece, un, kā redzat, tai ir lieliska kvalitāte. Vai esat par to padomājis? Ja ne, tad padomājiet tagad, monsenjor!
— Es domāju par to, ka karalis mēdz paturēt atmiņā savu padoto kļūdas, taču ne varoņdarbus. Kad es Indriķim II atdošu viņa meitu, viņš būs sajūsmā un solīs man visas pasaules labumus! Bet tad Diāna parau- dās, sacīs, ka labāk viņa nomirs, nekā precēsies ar kādu citu, izņemot vikontu d'Eksmesu. Karalis, viņas lūguma ietekmēts un manu ienaidnieku atbalstīts, sāks atcerēties manas zaudētās kaujas nevis to, ka es esmu atradis viņa meitu. Mani pūliņi nāks par labu vienīgi vikontam d'Eks- mesam.
— Nebūtu slikti, — Arno ar nekrietnu smīniņu sejā piebilda, — nemaz nebūtu slikti, ja tajā brīdī, kad parādītos hercogiene de Kastro, vikonts d'Eksmess pazustu no zemes virsas! Tas tik būtu lieliski!
— Bet tam vajadzīgi radikāli līdzekļi, kuri ir ļoti bīstami. Es zinu, ka tev ir stingrs tvērens, arī mēli tu proti turēt aiz zobiem. Tomēr…
— Jūsu gaišība, jūs nesapratāt pareizi manus nodomus, — Arno iesaucās tēlotā sašutumā, — jūs mani apbēdināt! Jūs atļāvāties iedomāties, ka es no šī jaunekļa gribu jūs atbrīvot kaut kādā tādā… — viņš parādīja izteiksmīgu žestu, — veidā! Nē, tūkstoškārt nē! Ir daudz labāks, gluži cits paņēmiens…
— Kāds? — konetablam izspruka.
— Vispirms sarunāsim, jūsu gaišība, — Arno atsaucās. — Es jums pateikšu, kur atrodas mazā nomaldījusies avs. Pēc tam izstāstīšu, kā atbrīvoties, kaut vai uz to laiku, kas nepieciešams hercoga Fransuā laulībām, no nevēlamā sāncenša. Te būs divi krietni nopelni, monsenjor! Ko jūs no savas puses man varat piedāvāt?
— Ko tu gribētu?
— Jūs esat tik pat labs rēķinātājs kā es. Jūs taču maksājat bez kaulēšanās, vai ne? Kā tad palika ar to necilo rēķinu, ko es jums pirms brīža uzrādīju?
— Rēķins tiks samaksāts.
— Es jau to zināju! Šajā jautājumā mēs sapratīsimies. Arī summa taču ir niecīga. Tomēr zelts nav visvērtīgākā manta pasaulē.
— Kas notiek? — konetabls brīnījās un pat bija izbijies. — Vai man tas ir jādzird no Arno de Tila mutes?