— Jā, jā. no tā paša, jūsu gaišība. Tomēr ne no tā, kuru jūs pazināt kā skrandainu neģēli, bet no cita Arno de Tila, kurš ir pilnīgi apmierināts ar to likteni, kurš tagad tam ir lemts.
Šis Arno de Tils guļ un sapņo, kā klusi un mierīgi pavadīt sava mūža atlikušo daļu tēva mājās, jaunības draugu un radu lokā… Par to es esmu sapņojis, jūsu gaišība, tik kluss un bezrūpīgs mērķis ir manai… vētrainajai dzīvei.
— Nu ko, — Monmoransī noteica, — ja ir iespējams cauri vētrai nokļūt līdz mierīgai dzīvei, vēlu veiksmi, Arno. Vai tu esi kļuvis bagāts?
— Šis tas jau ir, jūsu gaišība. Desmit tūkstoši ekiju tādam nabagam kā es — tas ir vesels kapitāls, jo īpaši mazā ciematiņā, šaurā ģimenes lokā.
— Ģimenes lokā? Ciematiņā? Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tu esi viens kā pirksts.
— Arno de Tils ir mans pseidonīms, jūsu gaišība. Mans īstais vārds ir Martēns un es esmu no Artigas, kur man palika sieva ar bērniem.
— Tev ir sieva? — Monmoransī pārjautāja, vēl vairāk izbrīnīts. — Tev ir bērni?
— Jā, jūsu gaišība. Un man jūs ir jābrīdina, ka turpmāk varat nerēķināties ar mani. Šie divi uzdevumi būs pēdējie, un tad es pārtraukšu savu darbību galmā. Es gribu dzīvot krietna cilvēka dzīvi savu tuvinieku vidū.
— Laimīgu ceļu, — konetabls nosmīnēja. — Bet ja jau tu esi kļuvis par tik labsirdīgu lauku vīru, ka pat negribi dzirdēt par zeltu, ko tu no manis gribi par saviem noslēpumiem?
— Man vajadzīgs tas, kas nav dārgāks par zeltu, taču nav arī lētāks, monsenjor, — Arno de Tils atbildēja savā parastajā manierē. — Es gribu godu! Nē, ne jau pagodinājumus, bet mazliet goda!
— Paskaidro saprotamāk, — Monmoransī sacīja, — tu taču visu laiku runā tik mīklaini.
— Ļoti labi! Es, monsenjor, esmu sagatavojis dokumentu, kas apliecina, ka es, Martēns, esmu pie jums nokalpojis tik un tik gadus par… nu sacīsim, par staļļmeistaru (kaut kas ir jāpiepušķo arī), un ka šajā laikā esmu parādījis sevi kā uzticams un godīgs strādnieks, un ka par šo pašaizliedzību jūs vēlētos man pateikties ar naudas summu, kas man nodrošinātu bezrūpīgu eksistenci mūža nogalē. Apstipriniet tādu papīru ar zīmogu un savu parakstu, un uzskatīsim, jūsu gaišība, ka esam pilnībā norēķinājušies.
— Tas nav iespējams, — konetabls pretojās. — Tā būs krāpšana, es izrādīšos melis un viltus liecinātājs, ja kaut ko tādu parakstīšu.
— Tā nav nekāda krāpšana, monsenjor, es taču esmu godīgi kalpojis jums. Jūs negribat melot, tā tas ir… taču arī man, jāsaka, nemaz nebija tik viegli novest mūsu lietu tik tālu, lai jūs tagad varētu mierīgi ievākt mana sūrā darba augļus.
— Nelietis! Tu uzdrošinies samērot…
— Protams, monsenjor, — Arno turpināja. — Mēs viens otram esam ļoti vajadzīgi. Vai tad tā nav? Vai tad vienlīdzība nav nepieciešamības bērns? Spiegs vairo jūsu panākumus, papūlieties mazliet spiega labā! Mūs neviens nenoklausās, nav ko lieki kaunēties! Vai slēgsim darījumu? Tas ir man izdevīgs, taču vēl izdevīgāks tas ir jums. Parakstiet to, jūsu gaišība!
— Nē, vēlāk, — Monmoransī teica. — Es gribu zināt, ko tu vari piedāvāt, ja jau runā par abpusēju izdevīgumu. Es vēlos uzzināt, kas noticis ar Diānu de Katro un kam jānotiek ar vikontu d'Eksmesu.
— To es varu gan izstāstīt.
— Es klausos, — konetabls sacīja.
— Pirmkārt, par de Kastro kundzi, — Arno sacīja. — Viņa nav ne nogalināta, ne nolaupīta, viņa ir saņemta gūstā Senkantēnā un ir to piecdesmit gūstekņu sarakstā, kuri ir jāizpērk. Taču nav skaidrs, kāpēc tas, kas tur viņu gūstā, nepaziņo par to karalim? Kāpēc pati de Kastro kundze nedod par sevi nekādas ziņas? Tas man galīgi nav saprotams. Jāatzīst, es biju pārliecināts, ka viņa jau ir brīvībā, un tikai šorīt uzzināju, ka galmā par viņas likteni nekas nav zināms.
Var gadīties, ka vispārējā sajukumā Diānas sūtņi ir apmaldījušies vai atgriezušies atpakaļ. Varbūt viņu ierašanos Parīzē aizkavējis kāds cits apstāklis… Galu galā, viens ir nešaubīgi skaidrs, es varu pateikt precīzi, kur de Kastro kundze atrodas un kas viņu tur gūstā.
— Ziņas patiesi ir diezgan vērtīgas, — konetabls sacīja, — bet kur tad tas ir un kas ir šis cilvēks?
— Pagaidiet, jūsu gaišība, — Arno atbildēja, — vai tagad jūs negribat uzzināt par vikontu d'Eksmesu? Ja ir svarīgi zināt, kur meklēt draugus, tad vēl svarīgāk ir zināt, kur ir ienaidnieki.
— Pietiek pļāpāt! Kur tad ir šis d'Eksmess?
— Viņš arī ir gūstā, monsenjor. Kas tik mūsdienās nekrīt gūstā! Jauna mode uznākusi! Mūsu vikonts arī seko šai modei.
— Viņš jau nu gan spēs dot par sevi kādu ziņu, — konetabls sacīja. — Viņš (Iroši vien ātri atpirksies un uzgāzīsies mums uz galvas.
— Jūs esat nonācis līdz vikonta vēlmju piepildījumam, monsenjor. Protams, vikontam ir nauda, protams, viņš karsti vēlas tikt ārā no nebrīves un centīsies samaksāt pēc iespējas ātrāk. Viņš pat ir nolīdzis cilvēku, kam jāatbrauc uz Parīzi un jāaizved viņam nepieciešamā naudas summa.
— Ko tad lai mēs darām?
— Taču, mums par laimi un viņam par nelaimi, — Arno turpināja, — šis cilvēks, kam viņš uzdevis tik svarīgu uzdevumu, ir neviens cits kā es, jo tieši es ar savu īsto vārdu „Martēns" kalpoju par vikonta d'Eksme- sa ieročnesēju. Kā redzat, es varu būt par ieročnesēju, pat par staļļ- meistaru, un nevienam nerodas nekādas aizdomas!
— Un tu, nelaimīgais, neizpildīji viņa uzdevumu? — konetabls sarauca pieri. - Nesavāci izpirkšanas naudu savam tā sauktajam saimniekam?
— Savācu, un ļoti rūpīgi, jūsu gaišība. Tāda nauda zemē nemētājas. Ievērojiet, noniecināt tādu summu būtu aizdomīgi. Esmu savācis visu līdz pēdējam — mūsu pasākuma labā. Tikai mieru! Es to naudu viņam nevedīšu un nemaz nepaskaidrošu kāpēc. Jo tie ir tie paši desmit tūkstoši ekiju, kurus es esmu dabūjis pateicoties jūsu augstsirdībai… Jā, starp citu, tas redzams no tā dokumenta, ko jūs man esat parakstījis.