— Es to neparakstīšu, nelieti! — Monmoransī iesaucās. — Es netaisos atbalstīt klaju zādzību!
— Ak, monsenjor, — Arno iebilda, — vai tad drīkst tik rupji nosaukt vienkāršu nepieciešamību. Esmu spiests tā rīkoties tikai jūsu labā. Es apklusinu sevī sirdsapziņas balsi, un te nu ir pateicība! Labi, lai ir pēc jūsu prāta. Mēs aizsūtīsim vikontam viņa naudu, un viņš ieradīsies šeit vienlaicīgi ar Diānu, ja ne vēl ātrāk. Bet ja viņš naudu nesaņems…
— Kas būs, ja viņš naudu nesaņems? — konetabls, neko nedomādams, atkārtoja.
— Tad, monsenjor, mēs iegūsim laiku. D'Eksmesa kungs mani pacietīgi gaida jau piecpadsmit dienas. Lai savāktu desmit tūkstošus, vajadzīgs laiks, un patiešām, viņa audžumāte man tikai šorīt šo summu nolika priekšā.
— Vai tad tā nabaga sieviete tev uzticējās?
— Gan man, gan vikonta gredzenam un parakstam, jūsu gaišība. Turklāt viņa mani pazina pēc sejas… Pie kā mēs palikām… Piecpadsmit dienas pacietīgi gaidot, tad nedēļa satraukti gaidot, un, visbeidzot, izmisuma pilna nedēļa. Tā būs pagājis mēnesis, bet pēc pusotra mēneša izmisušais vikonts sūtīs otru uzticības personu pirmās meklējumos. Bet pirmo sūtni nekur neatradīs… Ņemiet vērā vēl kādu apstākli — ja desmit tūkstoši ekiju ļ>ija savākti ar pūlēm, tad otrus desmit sadabūt būs gandrīz neiespējami. Jūs, monsenjor, pagūsiet divdesmit reizes apprecināt savu dēlu, jo saniknotais vikonts d'Eksmess atgriezīsies Parīzē ne ātrāk kā pēc diviem mēnešiem.
— Tomēr viņš atgriezīsies, — Monmoransī sacīja, — un kādā jaukā dienā gribēs uzzināt, kas tad ir noticis ar viņa uzticamo Martēnu?
— Diemžēl, jūsu gaišība, viņam teiks, ka nabaga Martēns kopā ar visu izpirkuma naudu ir kritis par upuri spāņiem, un tie acīmredzot to aptīrījuši, pie tam, lai garantētu klusēšanu, pakāruši viņu netālu no Nuajonas vārtiem.
— Kā! Tevi pakārs?
— Mani jau ir pakāruši, monsenjor. Lūk, cik tālu es aizeju savā centībā! Var gadīties, ka pretrunīgas būs ziņas par to, kurā datumā es esmu pakārts, taču tiem laupītājiem spāņiem neviens neticēs. Tātad, monsenjor, — nekauņa jautri turpināja, — ievērojiet, es esmu rīkojies ārkārtīgi piesardzīgi,un ar tādu rūdītu cīnītāju, kāds esmu es, jūs nekad nenokļū- siet nelaimē. Es atkārtoju — šis papīrs apliecina tīrāko patiesību! Es jums esmu ilgi kalpojis, daudzi no jūsu ļaudīm to var apliecināt… un jūs man samaksāsiet desmit tūkstošus… — tā Arno beidza savu lielisko runu. — Vai jūs ņemsiet šo papīru.
Konetabls nespēja atturēties no smaida.
— Labi, galu galā…
Arno de Tils viņu pārtrauca:
— Monsenjor, jūs attur tikai formāls iemesls, taču vai lieliem gariem formalitātes kādreiz kaut ko ir nozīmējušas? Parakstiet! — Viņš nolika Monmoransī priekšā papīru, kur trūka tikai paraksta un zīmoga.
— Tomēr, kā tad sauc to, kas tur gūstā Diānu de Kastro? Kur tas
ir?
— Vārdu par vārdu, monsenjor. Parakstieties, lūk, šeit, un jūs uzzināsiet pārējo.
— Lai iet, — Monmoransī piekrita un uz papīra plaši uzvilka ķeburu, kas tam aizstāja parakstu.
— Bet zimogs, monsenjor?
— Te būs. Vat tagad tu esi apmierināts?
— It kā no jums būtu dabūjis desmit tūkstošus ekiju.
— Labi. Kur ir Diāna?
— Viņa ir Kalē. Lorda Ventvorsa varā, — Arno teica, pastiepjot roku pēc pergamenta.
— Pagaidi, — Monmoransī teica, — un kur ir vikonts?
— Kalē, lorda Ventvorsa varā.
— Tātad viņi satiekas?
— Nebūt nē, jūsu gaišība. Viņš dzīvo pie pilsētas ieroču meistara, bet viņa — gubernatora savrupmājā. Vikonts d'Eksmess pat nenojauš, es par to jums varu galvot, ka viņa iemīļotā tam ir tik tuvu!
— Man jāsteidzas uz Luvru, — konetabls sacīja, pasniedzot dokumentu Arno de Tilam.
— Bet man — uz Artigu, — Arno sajūsmināts iesaucās. — Vēlu jums veiksmi, monsenjor.
— Arī tev vēlu veiksmi, draņķi! Pacenties, lai tevi nepakar no tiesas!
Un viņi aizgāja katrs uz savu pusi.
IV Pjēra Pekuā ieroči, Zana Pekuā virves un Babetes Pekuā asaras
Bija pagājis jau mēnesis, bet Kalē pilsētā nekas nebija mainījies. Pjērs Pekuā joprojām kala šaujamos, Zans Pekuā bija atkal ķeries pie darba un, garlaicības mākts, vija neiedomājami garas virves. Babete Pekuā lēja asaras.
Kas attiecas uz Gabrielu, viņš cieta tieši tās mokas, par kurām Arno de Tils stāstīja konetablam. Pirmās piecpadsmit dienas viņš pacietīgi gaidīja, bet tad viņa pacietība sāka zust. Viņa vizītes pie lorda Ventvorsa kļuva retākas un ārkārtīgi īsas. Kādreiz tik draudzīgās attiecības strauji pasliktinājās tajā dienā, kad Gabriels nevilšus ielauzās gubernatora tā saucamajā personīgajā dzīvē. Gubernators kļuva jo dienas jo drūmāks.
Viņu nomāca ne jau tas, ka drīz pēc Arno de Tila aizbraukšanas pie viņa viens pēc otra nāca trīs sūtņi no Francijas karaļa. Visi trīs (pirmais — pazemīgi, otrais — ar indīgām piezīmēm, trešais — ar draudiem) gribēja vienu un to pašu — hercogienes de Kastro atbrīvošanu, jau iepriekš piekrītot jebkurai izpirkuma summai, kādu nosauks Kalē gubernators.
Visiem trijiem viņš atbildēja vienu un to pašu — hercogieni de Kastro viņš turēs par ķīlnieci līdz tam brīdim, kad gadīsies īpaši vērtīgas apmaiņas iespēja. Ja tiks nodibināts miers, viņš atdos to karalim bez izpirkšanas maksas. Viņš stiprajos Kalē mūros pieturējās pie savām stingrajām tiesībām, nebēdājot par Indriķa II dusmām.
Tomēr tas nebija tas, kas viņu nomāca.
Vairāk viņu apbēdināja daiļās gūsteknes pieaugošā apvainojošā vienaldzība. Ne viņa pazemība, ne laipnība nespēja mazināt viņas nicinājumu un augstprātību. Bet ja viņš uzdrošinājās ieminēties par savu mīlestību, par atbildi saņēma tikai drūmu naidīgu skatienu, kas to ievainoja tieši sirdī.