Viņš neko neteica viņai ne par vēstuli, ko viņa rakstīja Gabrielam, ne par karaļa mēģinājumiem viņu atbrīvot. Neteica tāpēc, ka pārāk baidījās no viņas brīnišķīgajām un nežēlīgajām lūpām izdzirdēt rūgtus pārmetumus.
Bet Diāna, vairs nesastapusi savu istabeni, kurai viņa uzticēja vēstuli, beidzot saprata, ka arī šis izmisīgais mēģinājums ir bijis neveiksmīgs. Tomēr viņa nezaudēja paļāvību — viņa gaidīja. Diāna cerēja uz Dievu, sliktākajā gadījumā — uz nāvi.
Oktobra pēdējā diena bija galējais termiņš, ko Gabriels nozīmēja pats sev. Viņš bija izlēmis griezties pie lorda Ventvorsa ar lūgumu atļaut aizsūtīt uz Parīzi citu cilvēku.
Ap diviem viņš izgāja no Pekuā mājas un devās taisni uz gubernatora savrupmāju.
Lords Ventvorss tieši tajā laikā bija aizņemts, un Gabrielu lūdza nedaudz pagaidīt. Zāle, kurā atradās Gabriels, bija pavērsta pret iekšējo pagalmu.
Gabriels piegāja pie loga, paskatījās pagalmā un automātiski pārvilka ar pirkstu pa loga stiklu. Acīmredzot kāds ar gredzena dimantu bija ieskrāpējis stiklā dažus burtus. Gabriels vērīgāk ieskatījās uzrakstā un skaidri salasīja — Diāna de Kastro.
Lūk paraksts, kura trūka noslēpumainajā vēstulē, ko viņš saņēma pirms mēneša!
Gabriela acīm pārslīdēja ēna. Lai nepakristu, viņš atbalstījās pret sienu. Tātad dīvainās priekšnojautas viņu nebija maldinājušas. Diāna, viņa līgava vai māsa, atrodas šī nekrietnā Ventvorsa gūstā! Tātad tieši viņai — šai tīrajai un maigajai būtnei viņš apliecina savu mīlestību!
Šajā brīdī ienāca lords Ventvorss.
Tāpat kā pagājušoreiz, Gabriels, neko neteikdams, viņu pieveda pie loga un norādīja uz uzrakstu.
Gubernators nobālēja, bet tad saņēmās un pilnīgi atguvies, vaicāja:
— Nu, un?
— Vai šis nav jūsu neprātīgās Radinieces vārds? Tās pašas, kuru jums nākas apsargāt? — Gabriels vaicāja.
— Pilnīgi iespējams. Kas būs tālāk? — lords Ventvorss augstprātīgi vaicāja.
— Ja tā ir taisnība, milord, šī jūsu attālā radiniece man ir mazliet pazīstama. Esmu to daudz reižu saticis Luvrā. Es tai esmu uzticams, kā jebkurš franču augstmanis Francijas karaļa meitai.
— Un kas vēl? — lords Ventvorss jautāja.
— Tas, ka es pieprasu paskaidrojumus par jūsu izturēšanos pret tik augstas kārtas gūstekni.
— Bet es jums varu tos nedot, tāpat kā nedevu Francijas karalim!
— Francijas karalim? — Gabriels brīnījās.
— Tieši tā, — Ventvorss nezaudēja pašapziņu. — Vai anglim ir jāsniedz atskaite svešzemju valdniekam, sevišķi tad, ja viņa valsts ir karastāvoklī pret šo valdnieku? Varu, d'Eksmesa kungs, atteikt arī jums pie viena.
— Es jūs piespiedīšu man sniegt paskaidrojumus! — Gabriels iesaucās.
— Un jūs, neapšaubāmi, vēlaties pret mani cīnīties ar to pašu zobenu, ko pateicoties manai laipnībai esat paturējis un kuru es varu jums atņemt kaut tūlīt?
— Ak, milord, jūs man par to samaksāsiet! — Gabriels iesaucās trakās dusmās. -
— Lai tā būtu, mans kungs. Taču tikai pēc tam, kad jūs būsiet samaksājis man.
— Velns lai parauj, es esmu bezspēcīgs, — Gabriels vīstīja dūres. — Bezspēcīgs tādā brīdī, kad man vajadzīgs Herakla spēks!
— Jā, jums laikam patiešām nav priecīgi ap sirdi, ka jūsu rokas sasaista sirdsapziņa? Bet atzīstieties, jums — karagūsteknim nebūtu slikti atgūt brīvību un izvairīties no izpirkuma maksāšanas, pārgriežot rīkli savam pretiniekam un kreditoram?
— Milord, — Gabriels sacīja, mēģinot nomierināties, — jūs zināt, ka pirms mēneša es savu kalpu aizsūtīju uz Parīzi pēc naudas summas, kas jūs interesē.
Es nezinu, vai Martēns ir ievainots vai nogalināts ceļā, neskatoties uz jūsu izsniegto caurlaidi, vai arī tam ir nozagta nauda, kuru viņš veda jums…
Es neko lāgā nezinu. Skaidrs ir tikai viens — viņš vēl nav atgriezies. Tā kā jūs neuzticaties muižnieka godavārdam un nepiedāvājat man pašam braukt uz Parīzi, es nācu jums lūgt, lai jūs man ļaujat sūtīt uz Parīzi citu ziņnesi. Bet tagad, milord, jūs vairs nedrīkstat man atteikt, jo pretējā gadījumā es esmu tiesīgs apgalvot, ka jūs baidāties no manas atbrīvošanas!
— Kam gan jūs to varēsiet izstāstīt šeit, angļu pilsētā, kur mana vara ir neierobežota, bet uz jums raugās ne citādi kā uz gūstekni un ienaidnieku?
— Es to stāstīšu visiem, visiem, kas domā un jūt, visiem, kam ir goda jūtas! Es par to izstāstīšu jūsu virsniekiem — tie zin, ko nozīmē gods, jūsu strādniekiem — arī tie mani sapratīs un atbalstīs!
— Bet jums neienāca prātā, kungs, — lords Ventvorss vēsi iebilda, — ka pirms jūs varat sākt sēt neuzticību pret mani pilsētā, es ar vienu žestu jūs varu iemest cietumā, un tad jūs uzklausīs tikai cietuma sienas!
— O! Tā taču ir taisnība! — Gabriels, zobus sakodis un pirkstus dūrēs sažņaudzis, nočukstēja.
Jūtu un iedvesmas cilvēks, kāds bija Gabriels, nespēja pārvarēt sava pretinieka dzelžaino nelokāmību.
Bet pēkšņi negaidīti izteikts vārds mainīja notikumu gaitu un atjaunoja spēka līdzsvaru starp Gabrielu un Ventvorsu.
— Diāna, dārgā Diāna! — gandrīz nedzirdami čukstēja jauneklis.
— Ko jūs sacījāt, kungs! — lords Ventvorss vaicāja. — Jūs, manuprāt, sacījāt „dārgā Diāna"! Vai man tikai izlikās? Vai patiešām jūs mīlat hercogieni de Kastro?
— Jā, es viņu mīlu! — Gabriels iesaucās. — Bet mana mīla ir tik pat tīra un nevainīga, cik jūsējā cietsirdīga un nekrietna!
— Ko tad jūs pļāpājāt par franču muižnieka padevību karaļa meitai?! — lords Ventvorss iesaucas. — Jūs viņu mīlat! Nu, protams, jūs esat tas, kuiu viņa mīl! Jūs esat tas, kuru viņa atceras, vēloties man iedzelt! Tātad jūs!
Lords Ventvorss, tikko vēl bezgala augstprātīgs un nicīgs, tagad bijīgi raudzījās uz to, kuru mīlēja Diāna, bet Gabriels ar katru sava pretinieka vārdu cēla galvu arvien augstāk.