— Tātad viņa mani mīl! — Gabriels gavilēja. — Viņa vēl domā par mani, jūs pats tā sacījāt! Ja viņa mani sauc, es iešu, es viņai palīdzēšu, es to glābšu! Nu ko, milord, ņemiet manu zobenu, sieniet mani, metiet cietumā — es pratīšu visai pasaulei un jums par spīti viņu izglābt un nosargāt!
Ak, ja viņa mani mīl, man ne no kā nav bail, es smejos par jums! Ņemiet visus savus ieročus, es kailām rokām jūs pieveikšu!
— Tā ir, tā ir, es to zinu… — lords Ventvorss pilnīgi satriekts murmināja.
— Sauciet sardzi, ja vēlaties, metiet mani cietumā. Būt vienā laikā vienā cietumā ar viņu — vai tā nav laime?
Iestājās dziļš klusums.
— Jūs pie manis vērsāties ar lūgumu ļaut sūtīt otru ziņnesi uz Parīzi pēc jūsu naudas? — lords Ventvorss ierunājās pēc neilgas šaubīšanās.
— Tieši tā, milord, — Gabriels teica, — tieši tāpēc es pie jums ierados.
— Jūs, šķiet, man pārmetāt, — gubernators turpināja, — ka es neuzticos muižnieka godavārdam un negribu jūs pašu laist pēc naudas?
— Jā, milord.
— Tādā gadījumā, godātais kungs, — Ventvorss sacīja, — jūs šodien pat varat doties ceļā.
— Es jūs saprotu, — Gabriels rūgti sacīja, — jūs mani gribat no viņas attālināt. Bet ja es atsakos pamest Kalē?
— Te es esmu saimnieks. Jums nenāksies ne atteikties, ne piekrist man, jūs man paklausīsiet.
— Lai tā būtu, milord, bet, ticiet man, es vērtēju jūsu augstsirdību tā, kāda tā ir patiesībā.
— Bet es, mans kungs, nekādā ziņā neceru uz jūsu pateicību.
— Es aizbraukšu, — Gabriels turpināja, — bet ņemiet vērā, drīz es atgriezīšos, milord, un mani parādi jums tik samaksāti. Es vairs nebūšu jūsu gūsteknis, un jūs nebūsiet mans kreditors. Jums nāksies ar mani krustot zobenus.
— Es tomēr no divkaujas atteikšos, — lords Ventvorss skumji teica, — jo mūsu izredzes ir pārāk nevienādas — ja es jūs nogalināšu, viņa mani ienīdīs, ja jūs mani nodursiet, viņa jūs iemīlēs vēl stiprāk. Un tomēr — ja vajadzēs, es to darīšu! Taču vai jūs nedomājat, ka es varu iet līdz galam? — lords drūmi piebilda. — Vai neķeršos pie pēdējā līdzekļa, kas man palicis?
— Dievs un visi krietnie ļaudis nosodīs jūs, milord, ja jūs nekaunīgi atriebsieties tiem, kas nav spējīgi aizstāvēties, tiem, ko jūs nevarat uzvarēt, — Gabriels nopietni atbildēja.
— Lai kas arī notiktu, — Ventvorss iebilda, — jums nebūs mani jātiesā.
Paklusējis brīdi, viņš vēl piebilda:
— Pašlaik ir trīs. Septiņos slēdz pilsētas vārtus. Jums vēl ir laiks. Es došu rīkojumu, lai jūs bez starpgadījumiem izlaiž ārā.
— Septiņos, milord, manis te vairs nebūs.
— Ņemiet vērā, — Ventvorss sacīja, — jūs nekad mūžā te neat- griezīsieties. Pat ja man ir lemts cīnīties ar jums divkaujā, tas notiks aiz pilsētas mūriem! Es gan pacentīšos, lai jūs nekad vairs nesatiktu de Kastro kundzi, ticiet man.
Gabriels, kas jau bija ceļā uz durvīm, apstājās un sacīja:
— Tas, ko jūs sakāt, milord, nav iespējams! Dienu agrāk vai vēlāk, bet es satikšos ar Diānu. Tas ir liktenis.
— Un tomēr es to nepieļaušu!
— Jūs maldāties, tas notiks! Es pats nezinu kā, bet būs. Es ticu tam.
— Lai to panāktu, kungs, — Ventvorss nievājoši iesmējās, — jums būs ar kauju jāieņem Kalē.
Gabriels padomāja un atbildēja:
— Es ieņemšu šo pilsētu. Uz redzēšanos, milord.
Viņš paklanījās un izgāja, atstājis lordu Ventvorsu pilnīgā neizpratnē. Tas stāvēja un nesaprata, ko lai dara — baidīties vai smieties.
Gabriels gāja taisnā ceļā pie Pekuā. Viņš atkal ieraudzīja Pjēru, kurš asināja zobenu, Žanu, kurš savā virvē sēja mezglus, un Babeti, kas žēli pūta.
Viņš tiem izstāstīja par savu sarunu ar gubernatoru un pateica par to, ka brauc projām. Viņš neslēpa no viņiem aso vārdu pārmaiņu, kas tam bijusi ar lordu Ventvorsu.
Tad viņš sacīja:
— Nu es iešu sakārtoties ceļam.
Viņš uzkāpa otrajā stāvā un sāka gatavoties.
Pēc pusstundas, kāpdams lejā, viņš kāpņu laukumiņā sastapa Babe-
— JUs tātad braucat prom, vikonta kungs? — viņa jautāja. — Jūs neesat man pavaicājis, par ko man visu laiku jāraud…
— Nevaicāju tādēļ, ka ceru, kad atgriezīšos, jūs, Babete, vairs ne- raudāsiet.
— Es arī ceru, jūsu augstība, — Babete atbildēja. — Jūs gribat atgriezties, neraugoties uz gubernatora draudiem?
— Esmu pārliecināts par to, Babete.
— Bet jūsu kalps Martēns atgriezīsies kopā ar jums?
— Neapšaubāmi.
— Jūs esat drošs, ka atradīsiet viņu Parīzē? Viņš taču nav bezgodis, vai ne? Jūs taču viņam uzticējāt tik lielu summu… Viņš nav spējīgs uz… nodevību, vai ne?
— Es varu galvot par viņu, — Gabriels teica, izbrīnīts par tik neparastu jautājumu. — Tiesa, Martēnam ir svaidīgs raksturs. Viņā it kā ir divi cilvēki. Viens — labsirdīgs un vientiesis, otrs — blēņdaris un fantazētājs. Taču viņš man ir uzticams un godīgs ieročnesējs.
— Tātad, viņš nevar piekrāpt sievieti?
— To man ir grūti patēikt, — Gabriels pasmaidīja. — Atklāti sakot, te es viņa vietā neko nevaru solīt.
— Tad es lūdzu, — Babete nobālēja, — esiet tik laipns, nododiet viņam šo gredzentiņu! Viņš pats sapratīs, kā tas ir.
— Noteikti, Babete, — Gabriels sacīja, atcerējies jautrās vakariņas ieročnesēja aizbraukšanas dienā. — Es to izdarīšu, taču šī gredzentiņa īpašniecei ir jāzin… ka Martēns ir precējies… cik man zināms.
— Precējies! — Babete iesaucās. — Tad paturiet to sev, jūsu augstība… Nē, izmetiet laukā, bet viņam nedodiet!
— Bet Babete…
— Paldies, jūsu augstība un uz redzēšanos, — satriektā sieviete nočukstēja.